Visvairāk jūtu to attiecībā uz laiku. Esmu audzināta ar teicienu, ka precizitāte ir karalisks tikums. Tā nu tiešām arī man vienmēr ir bijis. Pat tad, ja eju ciemos pie draudzenes vienkārši papļāpāt, cenšos būt laikā un tiešām atlikšu citas lietas, pasteigšos un pacentīšos, ja sanāks kavēt, lai tomēr paspētu laikā. Kaut vai rikšiem, bet būšu maksimāli tuvu vēlamajam sarunātajam laikam. Ja man kaut kas jāizdara, es cenšos un izdaru to laikā. Nečakarēju, nevelku, nenodomāju, ka nu nav jau nekas svarīgs, būs jau labi..
Jā, kādu laiku tā bija, pat ilgi tiešām, taču saskaroties ar to, ka 90% cilvēku neko nezina par karalisko tikumu, nolaižas rokas. No sākuma nesapratu, attaisnoju citu rīcību, domāju, ka tas tā tikai gadās. Pēc tam brīnījos un dusmojos. Un tā man visu laiku - ar mani tiekoties kavē, sarunā un neatnāk vispār, neatzvana, nepasaka, piečakarē. Un kas izrādās? Izrādās, ka tā tas arī ir pieņemts. Lielākā daļa cilvēku vispār nesaprot, par ko es fārējos. Tie taču esot nieki. Nu, protams, ka uz biznesa pusdienām viņi nekavē, jo pašiem izdevīgi, bet sadzīves saskarsmē viens haoss un nepateikšana, kavēšana un čakarēšanās. Un tas tā normāli..
To, ka nevis man tā gadās, bet ka tā tas pasaulē ir, sapratu tikai savos 25 gados. Centos samierināties. Vēl jo vairāk, komunicējot ar cilvēkiem, kas ir jauki, gudri, saprotoši, visādi citādi labi cilvēki, bet var aiz nevērības kavēt stundu, sarunāt un tad pārlikt tīro nieku pēc, esmu sākusi pieņemt šos nejēdzīgos tikumus un absurdo attieksmi.
Nu, bet saproti, es kaut kā nepaspēju... lai gan patiesībā pati aizsēžos pie datora, pati nespēju laikā izžāvēt matus, nespēju savākties... nu jā, nu kaut kā nepaspēju - pat melots nav. Taču senāk es pasteigtos, saņemtos un paspētu.
Un vispār - cilvēkiem ir tik dažāda laika izjūta. Daži nedara neko, tikai sīkumus, ko es izdaru piecu minūšu laikā, un viņiem tas ir ''tūlīt '' un ''pavisam ātri'', un ''pavisam drīz''.
Ir cilvēki, kas nevis sataisās un paspēj, bet kam ir normāli pa vidu visam vajadzīgajam vēl ielādēt mūziku telefonā, vēl pārvilkt drēbes, vēl padirnēt internetā, pēkšņi izdomāt, ka ēst tomēr gribas... un to visu tā pa vidam, un tas saucās ''tūlīt jau eju''.
Mana domāšana ir tāda, ka ja es tuntuļoju, nespēju vien izvākties no mājām, tad ES esmu vainīga, tad es velku, kas pagadās, td man nav mūzika telefonā, tad es neesmu ieskrējusi draugos un neesmu paēdusi, jo ES velkos kā gliemezis un ES esmu vainīga, ka nepaspēju. Es palieku bez tā, ko gribētos, bet es esmu laikā un izdaru, nevis otram cilvēkam jācieš aiz tā, ka man, lūk, vajag draugos ieskriet.
Bet jā. Tas viss, ko es redzu sev apkārt nemitīgi, tas mani ir pamatīgi sačakarējis... es jūtu, ka pamazām mani pārņem aizvainojums. Ja jau viņi tā, tad kāpēc man jābūt laikā, laikā jāizdara un vispār - kāpēc man jācenšas, kad viņiem vienalga?
Un no tā... es kļūstu kā viņi. Diemžēl.