Tas ir tiešām drausmīgi, ja kustības sagādā vienas vienīgas mokas. Visparastākās, piemēram, piecelties no krēsla un staigāt. Tagad tikai sāku saprast, cik šausmīgi būt vecam. Protams, ka tam notiekot palēnām, lai cik tas nebūtu ciniski teikts, tomēr ir laiks samierināties, bet, ja tas notiek tik pēkšņi un ar tik lielām, pēkšņām sāpēm, ka jāraud aiz tām (raudājusi ar visām asarām no sāpēm neesmu vairākus gadus), tad tiešām var daļēji saprast, kāds pazemojums ir jāizjūt veciem cilvēkiem un invalīdiem, kas nespēj izdarīt it kā tik pierastas lietas, ko visi var.
Skarbi.