Viss sākās ar to, ka pasauli centās iekarot citplanētieši. Viņi to darīja tādā mentālā veidā, un viņi varēja panākt, ka cilvēki, kas domās telepātiski viņiem pakļaujas, dara, ko viņi grib. Citplanētiešu idejas bija tādas kā superpakļaujošas sistēmai. Viņi centās iegalvot cilvēkiem, ka nāk ar mieru, cenšas visu padarīt tādu, kā lielajā kosmosā ir un klāstīja, ka cilvēce būtībā ir uz pareizā ceļa, kā pieņemts visumā, taču ir problēmas. Viņu stāstījumā visi visumā, kas skaitās attīstīti, izveido striktu sistēmu, pēc kā uzstāda mērķus un attīstās. Tas nozīmē - totālā kontrole, nekādas brīvdomības, viss pakļauts mērķim attīstīties. Daudziem cilvēkiem šīs idejas likās pareizas un viņi noticēja, ka citplanētieši ir tiešām ar labu nodomu nākuši - nest patiesības vēsti par to, ka visumā viss ir sistēmisks un tas ir pareizais ceļš. Viņi atvēra savus prātus un kļuva par sistēmas zombijiem. Citplanētieši izlikās, ka cilvēku sistēma ir pareiza, ka viņi tikai dod iespēju pareizajiem cilvēkiem valdīt, bet pie varas nāca sistēmidioti, kas ienīda pat mākslu, bija totāli pragmatiķi un gribēja pilnīgi iznīcināt brīvo domu. Protams, ka radās arī pretošanās kustība.
Cēlā daļa
Citplanētieši bija ļoti neapmierināti ar pretošanās kustību. Es arī biju tajā iestājusies, taču biju vien sīka vienība. Šie cilvēki bija sapulcējušies trijās lielās piecstāvenēs pamestās un plānoja, ko darīt. Es biju vidējajā. Tad citplanētieši nāca klajā ar paziņojumu TV un radio, ka viņiem tas liekas aizvainojoši un viņi parādīs, ko ir vērti, lai vairs tas neatkārtotos un visādi iznireļi netraucētu pārējai cilvēcei attīstīties visuma virzienā. Viņi teica, ka ja mēs nepametīsim ēkas un neizklīdīsim, tad visi mirs. Interesantā kārtā neviens tajā brīdī to no mums nezināja, jo kurš tad pamestā ēkā skatās TV, un mēs to uzzinājām 5 sekundes pirms sprādziena. Pirmā ēka tika uzsperta gaisā pilnīgi, no viena gala izvēlās cauri uguns vilnis, ko radīja paši cilvēki, kurus mentālais kaut kāds ierocis uzspridzināja, tad nāca vilnis pa mūsu vidējo ēku, bet... hahā! Tas apstājās tieši tajā vietā, kur atrados es un tālāk neviens nemira un nesprāga.
No sākuma cilvēki domāja, es to izdarīju un sauca mani par glābēju, taču es teicu, ka neko nezinu un neko nedarīju. Pēc tam tika noskaidrots, ka tur ir kādu laiku dzīvojis kaut kāds ļoti brīvas domas pārstāvis svētais, un viņš ir gulējis tajā vietā, kur es stāvēju, tāpēc radījis mentālo nospiedumu. Tas nekas, es nebiju glābēja, taču tiku pasludināta par pretošanās kustības simbolu kā cilvēks, kurš vienalga kādā veidā pirmais ir izvairījies no uzbrukuma. Man tas neko daudz nenozīmēja, taču man patika uzmanība.
Vēl cēlāka daļa
Tā nu es turpināju strādāt pretošanās kustībā, kad pamanīju, ka tiešām man ir kaut kādas spējas. Pieļāvu, ka varbūt līdz ar sprādzienu manī ir ienākusi kāda tā svētā enerģija, izrādījās, ka labi pacenšoties es varu radīt mentālo vairogu, caur kuru netiek nekādas citplanētiešu enerģijas. Tad gan mani pasludināja par mesiju un es sāku mācīt cilvēkiem to darīt. Daudzi to apguva, daudzi nespēja. Tā nu es darbojos kā ustības garīgā līdere, līdz mani ļoti sakoncentrēti tiešām uzspēra gaisā, jo visas citplanētiešu armādas bija saslēgušas prātus ķēdē un ar to pietika, lai mani novestu komā.
Skaista un citāda daļa, nopietna un svēta
Es nonācu aizsaulē, kur satiku kaut kādus savus garīgos vecākus. Man bija aizdomas, ka tēvs ir tas pats svētais, bet viņš neatzinās. Tajā pasaulē viņš taisījās apmēram 80 gadu vecumā mirt. Es tur nonācu un dzīvoju ar viņiem kopā kādu laiku. Tēvs pamazāk atvadījās no pasaules. Tur bija tik skaisti, kā jau parasti viņsaulē. Viss zeltainā, miglainā gaismā, miers un svētuma sajūta. Mierināju skumstošo māti, un kopā ar tēvu gatavojos viņa nāvei. Viņš gribēja izdarīt visu, ko vēl var paspēt un mēs kopā cēlām smilšu pilis, kāpām kokos un lidojām starp koku zariem (viņsaulē tā var). Visvairāk tēvs bija gribējis reiz izpeldēties dīķī pie mājas, kur vienmēr bija teikts, ka esot bīstami. Kaut kādi lūžņi utt. Tēvs it kā tur jau bija uzaudzis, un tagad tomēr gribēja. Mēs kopā vienkārši ielācām dīķi, un izrādījās, ka tā ūdens ir kā šķidrs zelts, bet tāds viegls un brīnumaina. Mēs šlākstījāmies un smējāmies, līdz pēkšņi parādījās divas upes, kas izplūda no dīķa. Krastā stāvēja māte un raudādama, bet priecīga māja mums un mēs pēdējo reizi apskāvušies plūdām projām katrs pa savu upi. Es jutu, ka ūdens ir pulsējošs un ļoti dzīvs... un pamodos.
Trū īvl susura stereotipiskā daļa
Tā nu es pamodos no komas. Kā filmā vienkārši pamodos un aizgāju no slimnīcas. Izrādās, ka pagājuši kādi 25 gadi. Es gāju pa ielu un skatījos, kas gan notiek. Te pēkšņi man pretim uz moča brauc viens tāds kādus 45 gadus vecs vīrišķis, izskatās kā hipija un rokera starpstadija. Viņš man prasa, kur es ar vadiem apkārusies iešu. Saku, ka pamodos no komas un nesaprotu, kas par gadu un kur es esmu. Viņš saka, ka jā, tagad daudz tā notiek, cilvēki esot veseliem vāliem krituši komā. Tad viņš izstāsta prieka ziņu, ka pateicoties vienai cēlai būtnei (!) pasaule esot glābta un visi iemācījušies tikt galā ar prāta kontroli, un tagad visi sāk mosties, kas bijuši komā. Es saku, ka super, prieks par uzveru. Un tā nu mēs uz mocā baucām un braucām... un braucām un braucām... un klausījāmies mūziku, kas vēl nav radīta, un viņš gribēja ar mani gulēt, un es izdomāju, ka nu labi, pavecs, bet jauks, viņš iegāja viesnīcā sarunāt istabu, bet es gaidīju. Viņš man bija nopircis smukas drēbes un es izskatījos smuki. Un tad... man piebrauca vesela banda hipijrokeru, kas bija jaunā, brīvās domas subkurtūra, kuri bija uzvarējuši sākot dživot nekam nepieķeroties, kā tādi bītņiki, un tas samislināja citplanētiešus. Jaunā kus'tiba bija izaugusi par krutako, kas var būt, un šī bija galvenā Latvijas grupa. Viņi man jautāja, kas es esmu, un es beidzot pateicu, kas esmu, un viņi bija starā, jo es jau biju kļuvusi par kulta objektu. Viņiem es patiku un es aizbraucu ar viņiem, atstājot to džeku viesnīcā. Fui.
Tad mēs satikām Skyforger, kas bija veci, bet forši, un tad mēs braucām un braucām, un mūzika, un taisījās būt arī brīvā mīla... bet mani uzbučoja augšā mana mīla.
Šausmīgi pretrunīgs un dīvains sapnis :D
Laikam Mariannas Feitfulas grāmatas iespaids.