Es jau sen esmu gribējusi šo izdarīt, bet vienmēr licies, ka varbūt tas būtu par daudz no jums visiem prasīts, bet tomēr - nevajag jau arī nenovērtēt. Kūtri un bailīgi jau te daudzi ir gan, bet cerams, ka tomēr man tas izdotos un viss būtu labi.
Tātad - es ļoti vēlētos uzvest Ziemassvētku mistēriju. Kas ir mistērija?
Tas ir uzvedums, kurā aktieri - visi dalībnieki - tēlo kaut kādus lielus Visuma spēkus, bieži personificētus kā dievības. Viņi izspēlē to, kas notiek dabā, cilvēku dvēselē un savij to kopā. Es zinu mistēriju veidu, kur nav konkrēta teksta un nav jālasa no lapas. Tas praktiski notiek tā:
Ir uzrakstīta luga, bet tajā ir aprakstītas tikai dažas darbības un iespējams daži teksti, varbūt ir ielikta vieta konkrētai dziesmai. Piemēram:
1. saules meitas monologs
2. tumsas dialogs ar saules meitu
3. saules meitas nāve
4. saules meitas tikšanās ar Veļu māti
utt
Katrai no šīm epizodēm ir daži vadmotīvi, piemēram, pa vidu, kamēr saules meita ir mirusi, tikmēr visi dzied dziesmu par pazudušu dvēseli un saules meitas noslīkšanu avotā, var būt kaut kādas darbības minētas, piemēram tas, ka nāve aiz rokas aizved saules meitu kaut kur, kur telpā ir apzīmēta veļu valstība utt, bet nav nekādu lielu ierobežojumu, ir tikai galvenās darbības.
Monologi un dialogi ir aprakstīti visai aptuveni, piemēram, tiek pateikts, ka augošā tumsa vēlas nogalināt saules meitu un runā par to. Monologā reāli var būt tā, ka Tumsa ir ļauna un ienīst saules meitu, bet tikpat labi var būt tā, ka viņa mīl saules meitu, tāpēc vēlas viņu aizvest sev līdzi, vai arī viņa vienkārši dara savu darbu. Tas viss ir atkarīgs no aktiera izpratnes un tā brīža sajūtām. Viņš stāsta to, ko varētu just un domāt šī tumsa. Pie tam ir vēl viena nianse - viņam jāatrod kaut kas savā dzīvē, kas izsaka šo tēlu. Piemēram, cilvēks var runāt par to, ka tik ļoti mīl kādu cilvēku, bet viņš ir pilnīgi pretējs viņam, viņu nesaprot, var runāt par to, ka nesaprot kaut ko ''Gaismas'' jēdzienā, var runāt par to, ka viņam dzīve liekas kā maldīšanās tumsā, vienalga. Monologs var būt ļoti garš un tēlains, vai sastāvēt no daudz klusuma un maz vārdiem, viss pēc sajūtām.
Vēl viena nianse ir tāda, ka lomas tiek izlozētas tieši pirms spēlēšanas, protams, dodot iespēju cilvēkam koncentrēties un pārdomāt visu darāmo. Pēc lomu sadales var tās mainīt, var pateikt, ka šito es nespēlēšu, var iepriekš jau pateikt, kuru lomu grib un izlozēt starp tām, ko grib, to var realizēt dažādi, bet nedrīkst būt tikai viens pretendents uz vienu lomu. Iepriekš tiek piesaukti visi spēki, kurus mēs pārstāvam mistērijā, un viņi izlozes kārtā izvēlās lomas atveidotājus. Ir konkrētas sieviešu un vīriešu lomas, bet ir arī tādas, ko var spēlēt abi dzimumi, piemēram, Nāve utt.
Labā ziņa ir tāda, ka cik esmu dzirdējusi, spēlējot mistēriju, cilvēks tiešām nonāk šādu spēku ietekmē un doma ir tāda, ka viss ir jāuztver absolūti pa īstam - ja cilvēks spēlē Nāvi, tad viņš IR Nāve, ja viņš spēlē Pērkonu, tad viņš IR Pērkons. Cilvēki iemiesojās dabas spēkos un izspēlē to attiecības savā starpā. Cilvēks reizē ir viņš pats ar visu savu pieredzi un dzīvi, bet reizē - mistisks spēks. Katrā cilvēkā ir pilnīgi visi šie arhetipi, visas dievības, visa daba un viņš var notēlot jebko - jeb labākā gadījumā iemiesot un izpaust sevī jebkuru spēku.
Sliktā ziņa ir tāda, ka ir cilvēki, kuriem liekas, ka viss, ko viņi saka un dara citiem izskatās smieklīgs un nespēj atbrīvoties, lai ielaistu sevī mistēriju. Tāda problēma ļoti varētu būt mūsu kompānijā. Nav jau nekas dižs jāsajūt, lai gan tā gadās, bet ir cilvēki, kas pat draugu lokā nespēj runāt brīvi un teikt to, ko domā. Bet nu - cik esmu dzirdējusi, ka mistērija spēj atraisīt pat viskautrīgākos.
Ielikšu piemēru, kāds var būt monologs. Piemēram, izmantošu to pašu piemēru par Tumsu, kam jāved sev līdzi Saules meita.
Es esmu Tumsa, Tumsa izvēlējās mani par savu izpausmi. Es nebūt nejūtos kā Tumsa. Kāpēc? Manī taču arī ir Tumsa, tāpat kā manī ir viss. Es notreikti varu būt Tumsa. (klusums). Ja tā padomā, es tiešām esmu Tumsa. Mani bieži vien nomāc domas, kuras skaļi pat kauns teikt. Dažreiz man liekas, ka es varētu nogalināt kādu. Jā, es tiešām vēlos nogalināt Saules meitu. Ir pienācis mans laiks un viņai ir jāatkāpjas. Tiesa, viņa ir tik spoža, un es jūtos nogurusi no eksāmeniem... bet es taču esmu Tumsa, es varu visu. Es biju vēl pirms gaismas, es biju vēl pirms Visuma pirmsākumiem. Saules meita ir spoža, bet es esmu visa pirmsākums, man viņa ir jānogalina, un varbūt, ka viņa spēj tapt man līdzīga. Varbūt, ka mēs varam būt kopā.... man ļoti gribētos ievilkt saules maitu gultā, bet mēs esam pārāk atšķirīgas. Vai es viņu patiešām mīlu? Vai tikai gribu? Man nav ne jausmas, kas notiek manā dzīvē. Mēs ar ... (kaut kāds vārds) tomēr esam tik atšķirīgi. Vai arī pretpoli varētu pievilkties?
Nu un tādā garā. Var būt vairāk savu pārdomu, drīkst personificēt otru tēlu kā kādu no savas dzīves, saglabājot to, ka viņš ir tēls. Var runāt savu dzīvi nepieminot, tikai no tēla pozīcijām. Tas viss ir tādā veidā, ka tas, kas plūst ir vislabākais un aŗi vislabāk izsaka jēgu. Vajag tikai turēties pie tā, kādas attiecības tavuprāt pastāv starp tēliem, kā gaisma - tumsa, Pērkons - Jods utt. Interesantāk ir tad, ja tie nav pretstati, piemēram, kādas attiecības ir Saules meitai ar Meža māti? Noteikti, ka to var izdomāt.
Nu - apmēram ir izstāstīts, kādi viedokļi?
Uzreizi jāsaka, ka tas ir kaut kas reizē nopietns un liels, un reizē nav izslēgts, ka tas var būt pat jautri, kā sanāk tā ir labi Es ļoti, ļoti esmu vienmēr gribējusi spēlēt mistēriju, un ļoti ceru, ka vabrūt šāda ļoti interesanta un mistiska nodarbe varētu mainīt saietu sviestainību.