Patiešām ir tā, ka tad, kad tev kāda trūkst, tad gribas rakstīt vismaz kākam, kaut arī to nekad neviens neizlasītu, bet it kā būtu publicēts un varbūt, ka kāds izlasa, un varbūt, ka kāds atbild, varbūt, ka notiek kaut vai pilnīgi bezvērtīga tomēr komunikācija. Tikai tagad izjūtu, cik ļoti tā ir patiesība. Senāk katru dienu varēju kaut ko ierakstīt šeit vai citos portālos, bet tagad nu pilnīgi vairs negribas, neprasās.
Nekādā ziņā nav zudusi interese par citiem, ieskatos katru dienu klabā, draugos, ankā un citur, lasu dienasgrāmatas, skatos albumus, kaut ko pat iekomentēju, bet pašai... nē, nav tā, kā gribētos sev ieskaidrot, ka tu jau tikai tāpat, ka tu jau vienkārši... nē, nē, nē, mīļā. Tu tikai dzinies pēc ilūzijas, ka kādam varbūt nav vienalga. Stulbā cerībā gaidīji komentārus, izlikdamās, ka tev vienalga, un protams, ka viņi tev neko nedeva. Laikam jau tie visi tomēr ir tikai bezmērķīgi kliedzieni pēc uzmanības, mīlestības...
Bet ja es padomāju pati, ko tad es varu palīdzēt tad, kad citi kliedz? Iepostot kaut kādu bezmērķīgu komentāriņu, ka tevi jau visi mīl? Nav iespējams palīdzēt šādā veidā, jo pati zinu, ka tam nav jēgas. Varbūt pussekundes garumā ir sajūta, ka kāds tomēr ir blakus, bet tie ir mirkļi, ko vientulība kā orkāns aizrauj projām, nesaprotot, ka varbūt tā bija visskaistākā sniegpārsliņa pasaulē, kaut kas brīnišķīgs, ko gribas paturēt. Un kas notiktu, ja paturētu? Rokā paņemta sniegpārsliņa izkūst vēl ātrāk.
Kaut kā bija tik pierasts, ka gribas piesēsties un tā vienkārši uzrakstīt kaut ko, nu, vienkārši padalīties... Bet tagad tik skaudri izjūtu, kā tas patiesībā ir. Nav tāda vienkārši padalīties. Protams, pastāstīt smieklīgu atgadījumu, uzrakstīt dzejoli - tas ir kas cits, bet bezjēdzīgi klāstīt, kā es jūtos? Kuram tad tas patiešām interesē? Un ja arī interesē, kā tad to var mainīt? Uzaicināt cilvēku ciemos? Tas varbūt būs jau vesela, tomēr ātri kūstoša sniega pika. Cilvēki rakstot savas jūtas internetā meklē kaut ko daudz dziļāku kā pasēēšanu kafejnīcā. Viņi meklē kaut ko dziļu, kaut ko īstu, kas piepildītu dzīvi.
Nepārliecināsiet, ka tā nav. Laimīgi cilvēki raksta dzeju, savu viedokli par konkrētiem jautājumiem, viņi publicē pasākumus, kurus taisās apmeklēt, recenzijas par tiem un mūziku, varbūt kādu rakstiņu par to, ka pavasaris ir skaists vai ka kājas samirkst rudens lietū, bet diez vai viņi aprakstīs, kā gājuši mājās no skolas un kā redzējuši piecas vārnas, un ka lietus līst aiz loga un ka viņi lasa tādu un tādu grāmatu, un dzer tādu un tādu tēju, un vispār, ka dzīve ir kuce, un kopumā jau var iztikt...
Tikai tagad es to tā īsti sapratu, kad mani blogošanas paradumi ir pilnīgi mainījušies. Kāpēc šitas? Jo tās ir konkrētas pārdomas. Es vairs neesmu tukša un nelaimīga :)