Pirmajā es sapņoju par kādu jauku dzejnieci, kas apmetusies uz kādas no Igaunijas salām, dzīvo tur viena pati, tikai dzeju sūta uz Tallinu. Viņa dzīvojusi pilnīgā saskaņā ar dabu, bijusi spēcīga personība, rakstījusi galvenokārt par cilvēku attiecībām, bet stāstījusi, ka viņai to jau pietiek, un 40 gadu vecumā pārvākusies uz necivilizētu mazu salu viena pati. Rakstījusi daudz un skaisti.
Un tagad mani uzaicina uz šo salu ciemos, lai apskatītu memoriālu, kas tur izveidots pēc viņas nāves. Tas izrādās zoodārzs. Mazs, skaists, ļoti mežonīgi iekārtots. Tad mani tur pieņem praksē un tur izrādās arī mana iepriekšējā Brīdabas muzeja prakses priekšniece kā galvenā. No sākuma man tur ļoti patīk, bet pēc tam arvien vairāk saprotu, ka attieksme tur ir nežēlīga. Darbiniekus nelaiž ārā, tikai brīvdienās, bet to ir 6 pa gadu tikai. Nedrīkst pat pa salu staigāt, tas novēršot no darba. Beigās uz kvadrātkilometru lielas salas cilvēki mēnešiem neredz jūru.
Arī dzīvniekus kopj dīvaini - kamēr vesels, tikmēr kopj, bet kā tikai kaut vismazākā saslimšana, tūliņ nogalina, nemaz nemēģina ārstēt vai kā palīdzēt ievainotiem, uzreizi midzina.
Tāpat taisās iemidzināt kādu gārnēnu, kurš piedzimis zivju un nakts gārnim hibrīdā pārī. Tas jau paliels, bet tagad izdomājuši - kam tādu ērmu, nevajag, taisās šaut nost.
Es ļoti iestājos par to, lai viņu atstātu, lai vispār taču ieviestu zoodārzā kādu veselības aprūpi dzīvnikiem, bet man pasaka, ka es te nekas neesmu, lai turu muti. Tomēr gārnēnu atstāj, jo esot vesels, izskatoties pēc zivju gārņa, pieņems, ka zivju, neko neminēs, ka pusnaktsgārnis.
Tad es izdomāju, ka šis sapnis man izderdza un aizvācos tālāk, bet tad sākās ļoti romantisks cits sapnis.
Tas sākās it kā es ietu skolā atkal, un tur mani ir nolūkojis viens no velniem. Viņš mani aizveda uz savu dimensiju, un lika man aizmirst to, kā dēļ es gribētu atgriezties atpakaļ un pieņēma tā izskatu, lai man zemapziņā liktos, ka viss ir kārtībā. Tajā dimensijā bija interesanti, viss maģisks, varētu burties, lidināties, komunicēt ar visādām būtnēm, nebija nekādas ikdienas rutīnas utt. Izskatījās ideāli. Velns no manis arī neko audz negribēja, pat seksu nē, tikai, lai esmu šad tad viņa tuvumā. Likās tāds iemīlējies, deva man visu, ko gribēju. Bet pamazām un viņu skatoties man kļuva dīvaini, ka viņa izskats noteikti nav tāds, kā īstenībā. Viņš beigās to nenoliedza, teica, ka var mainīties visādi, un šis viņam patīkot vislabāk. Es prasīju, kas īstenībā ir tādā izskatā, viņš teica, ka nav nemaz neviena konkrēta, viņš esot uzmodelējis šo izskatu. Bet man kaut kas kļuva pretīgs tajā visā, sāku domāt, ka varbūt es gribētu atpakaļ tajā dzīvē, no kuras nāku, jo viss bija forši, bet viņa acis, skatiens, kaut kas tur bija tāds dīvains.
Es izdomāju, ka saburšu atgriešanās burvestību, tā bija grūta no visādām sastāvdaļām, bet man pieteicās vairākas tāspasaules būtnes palīgā, kopā mēs taisījām, bet man visu laiku kaut kas juka un Velns smējās par mani, ka viss, ko vajag, lai atcerētos pareizās sastāvdaļas, ir pilnīga vēlme atgriezties. Viņš stāstīja, ka mani neturot, es pati negribot, kas tad tur tāds esot manā pasaulē, kā dēļ ir vērts šķirties no visas maģijas, draugiem, kas ir šetit? Es pati arī domāju, ka it kā jau nekā nav, bet tomēr, visvairāk tad, kad Velns bija tuvumā, man likās, ka tomēr gribu atpakaļ.
Un tad viena no būtnēm, kas tur dzīvoja, ierunājās, ka viņam jāiet atpakaļ pie savas sievas... un es atcerējos, pēc kā tas Velns pie velna izskatās.
Tajā brīdī Velnam aiz muguras nostājās eņģelis, izplestiem spārniem, un izskatījās, ka viņam ir spārni, melni, plēvjaini un murrvīgi, un es atcerējos visas trūkstošās sastāvdaļas. Sataisīju visu, atvadījos, noskūpstīju Velnu, jo nedusmojos uz viņu, patiesībā viņš man patika, noskatījos, kā viņa vaigam pārrit asara un atgriezos :)
Tik skaisti romantisku sapņu man vēl nebija bijis :)