Tātad, viss sākās sapņi ar spoži baltu ielūgumu, kurš bija iztapsēts ar zeltu, un šajā ielūgumā bija rakstīts, ka es esmu ielūgta uz Vienotās Gaismas (db grupa draugos, pārgaismoto ezotēriķu grupa, ja kāds nezin) pasākumu Brīvdabas muzejā (mana prakses vieta). Tur bija rakstīts, ka Maijiņa Kadiķe man piedod un vēlas atjaunot attiecības (nekādas dižās attiecības jau gan mums nav bijušas). Es iedomājos, ka nu labi, varētu.
Aizeju, ar mani apsveicinās, un tad atstāj savā vaļā, sakot, lai es eju pie savējiem. Kad es izeju ārā un cenšos saprast, pie kuras grupas tad es piederu, tad noskaidrojas, ka šis ir filoloģijas (nedefinēti kādas) un filosofijas stundentu pasākums. Es protams nepiederu nevienai no šīm grupām. Nospriešu, ka par mani laikam ņirgājas un eju cauri muzejam uz izeju. Visur ir ugunskuri, visur notiek rituāli, daudzi meditē apļos un pa vienam, dejo sakrālās dejas, dzied, vāc augus utt un pasākums jau kopā izskatās interesants, bet es nejūtos, ka varētu iet pie savējiem, jo es nepiederu pie minētajiem studentiem.
Tad es pēkšņi ieraugu Tomu (Postmortem) un viņš man pastāsta, ka šis tomēr nav tikai filologu un filosofu pasākums, jo mana komūna (tobiš daaaudz cilvēku, kas bijuši uz saietiem), veido dažus pasākumus, un ka tie jau laikam būs manējie. Viņš arī nez kāpēc tur piederās. Eju līdzi un atronu Aivīti, kurš vien pats dejo ap ugunskuru aiviski kratīdamies. Eju tālāk, Posts kaut kur pazūd, un atrodu visu savu bandu un vēl daudz cilvēku taisām rituālu ap ugunskuru. Piedalos tur, pēc tam visi kopā un pa grupām visu dienu taisījām visu ko interesantu filologiem un filosofiem, bija tiešām interesanti, bet interesantākais tas, ka es nemitīgi visur redzu Postmortemu. lai kur es ietu, viņš ir priekšā, un man jau sāk likties, ka viņš ir vairākās vietās vienlaicīgi lai gan divus Postus es neredzu reizē. Sapnī sāku domāt, ka varbūt tā ir zīme, ka man viņam kaut kas jāpasaka, ka viņam man kaut kas jāpasaka vai kaut kā tamlīdzīgi, bet nespēju galīgi neko tādu iedomāties. Jūtos, ka maz pazīstu šo personu, lai man būtu kaut kas īpašs pasakāms, nu, kā pirms nāves, ka grib visu pateikt, lai nepaliek nepabeigtas lietas.
Izrādās, ka domai par nāvi bijis pravietisks raksturs. Pēkšņi atveras zeme un parādās aiz stikla kupola milzīga pazemes laboratorija (laikam Splice iespaidā), un no turienes nāk ārā baltā ģērbta procesija ar Maijiņu priekšgalā un viņa nes futūristisku paplāti, kur zem kupoliņa ir kaut kāda zaļa, želejveida viela. Viņa svētā balsī stāsta, ka stāda mums visiem priekšā milzīgu atklājumu - vielu, kas ir reizē zinātniska un ezotēriska. Es neko nesaprotu, bet laika saprast arī nav, jo viela sāk strauju augt un izkāpj no paplātes, un tad sākās bezmaz apokalipse, jo viela milzīgos, ne ļolti ātros kā ūdens, bet tomēr bīstamos viļņos sāk lauzties visur iekšā, plūst kā vilnis un visu slīcināt. Cilvēki panikā bēg, muzeja ēkas grūst, pilnīga katastrofa. Es bēgu kopā ar citiem, un pēkšņi parādās milzīgi tilti visur, visi nospriež, ka tie domāti, lai glābtos, bet, kad cilvēki uz tiem uzkāpj, tilti sabrūk visi reizē un cilvēki laikam jau iet bojā zem želejas. Man it kā veicas, es atrodu ceļu uz dambi, kas ved uz Juglu, pa ceļam trīs reizes uzskriedama Postam, vienreiz burtiski sasitot ar viņu pieres, un domāju, ka želejas vilnis jau droši vien te nāks, aizskrienu mājās, savācu kaķus, un dodos pie mammas uz Teiku, un paceļam pamostos.
WTF sajūta no rīta nodrošināta :D