Visi rādīja uz Tetisu ar pirkstiem. Viņa smaidīja, bet cilvēki smīnēja, sak, gan jau tu, baltais zvirbuli, aplauzīsies.
Tetisa nedomā, ka aplauzīsies.
Viņa gāja pa ielu un smaidīja, un mirdzēja visās krāsāš kādās vien gribēja.
Pasaule bija pelēki brūna ar netīri asiņainiem un caurejas krāsas plankumiem. Pasaule piemīligi pieglaudās un lika izstāstīt, kāpēc tu esi tik laimīga. Tetisa, protams, stāstīja, viņa ir pilnīgi aizņemta ar laimi, ka neko citu vispār neredz, viņa to zina, un viņai... mazliet palika kauns. Pasaule stāstīja par sāpēm caur noklīduša kaķēna skatienu, par riebumu caur pelēku cilvēku savilktajām sejām, kuras vērās Tetisas smaidošajās acīs. Tetisa nolaida acis.
Viņai tiešām gribējās parunāties, tiešām, bet cilvēki apkārt nespēj skatīties viņai acīs bez pārākuma. Tetisa jautāja viņiem, ko viņi dara brīvajā laikā, bet nesaprata neviena vārda. Ļēru ļeru ļeru...
Tā tas notiek. Paēdušais izsalkušo nesaprot un saprast negrib. Un ticiet Tetisai - izsalkušais paēdušo ne tik nesaprot, un pie tam jūtas tik daudzkārt pārāks, gudrāks, dzīvi pazīstošāks, jo ir badā.
Saskares punkts ir tik trausla lieta. To ilgi veido, bet tas var pazust vienā mirklī.
Uz katru viņas teikumu atskanēja tikai pretarguments, kāpēc viņas laime ir nepiedienīga un apkaunojoša, kāpēc Tetisa neko nesaprot no dzīves un kāpēc viņai jānolaižas uz zemes.
Tetisa jau ir uz Zemes. Uz savējās. Uz tās, ko ir sev izveidojusi un tā saucamā ārējā pasaule ir tikai daudzskaitlīgāka, nevis īstāka.
Tas nekas, ka neviens negrib dzirdēt to, kas man sakāms. Es labprāt klausos pasaules balsi. Savu un jūsējo. Un tās ir brīnumainas balsis. Atšķirīgas. Tas nekas, ka man nesanāk ieklausīties pa īstam. Katram ir sava dzīve.