tethys_

Nu kas tas ir??? Protams, ka patiesībā mīlestības trūkums vai vairāk bailes no tāda. Drīz būs laiks, kad sēdēšu dienām un dienām viena mājās, droši vien aizmirsīšu, kā tas ir, ka kāds tev ir blakus.
Viņš tagad strādās 14h dienā, pārejās dienās būs mācības, Olainē pie viņa nav, kur palikt, uz Dzirniekiem pārāk tālu, lai aizbrauktu tā tikai vakarā. Tas ir sāpīgi, ļoti, ļoti sāpīgi. Nesaprotu, kā es varēšu iztikt... Jūtos ļoti nelaimīga.
Brīžiem viss ir tik ļoti labi un kārtībā, bet tad es atkal palieku viena, un es zinu, ka ļoti bieži esmu viena... visu dienu... darbs mājās ir ļoti laba lieta, bet tomēr... tik vientuļi.
Cik jauki, ka ir tuvi cilvēki, kas pat ir cibā, bet tāpat neko nelasa, jo neinteresē, var visu rakstīt.
Un kas tas ir, ko nevar izturēt? Jā, jā, nimfomānija. Zinu, ka tā uzmācas tad, kad jūtos nedroša un baidos, kad esmu viena. Tad uznāk nepārvarama vēlme pēc kāda blakus gultā.
Žēl, ka man nav tāda laba fucking friend, kas būtu pieejams un brīvs pie manis paciemoties. Tiešām šonakt gribētu vienkārši brutāli nokniebties, lai aizmērdētu to ļauno tukšās nākotnes priekšnojautu.
Bet tā vienošanās... uzspļaut tai. Nē, ja man te Rīgā neviena nav, un arī no nerīgas neviens pie manis vairs nebrauks, bet tev ir trīs mājas tālāk, tad nē, šī vienošanās nav spēkā, tā ir netaisnīga.