tethys_

Jugla-Teika-Sarkandaugava-Vecmīlgrāvis-Trīsciems-Jugla.
6. tramvajs - 21. autobuss - 48. autobuss - 2. autobuss - 24. autobuss - 19. autobuss.
*
Novēlējutepatiņās Juglā, domāju aizbraukt tikai uz Teiku pēc šampūna uz Biotēku, bet kā jau gadās - aizbumbulējos... nopirku braukājamo kartiņu (man tagad pirmo mēnesi dārgā, nestudenta kartiņa..) un devos tālēs zilājās.
Teikā iztaigāju sev mazāk zināmo Biķernieku ielas pusi, atradu pāris jaukus stūrīšus, pēc tam devos uz Sarkandaugavas pusi un kopā salīmēju vēl divas vietas, kas atmiņā bija piebraucamas katra tikai no Centra puses, taču izrādās atrodas visai tuvu viena otrai, klīdu pa Sarkandaugavu, arī pa mežu, domāju braukt uz Mangaļsalu, pārdomāju - izstaigāju Vecmīlgrāvja viņķeļus, kas pie tilta, pārgāju Mīlgrāvim, kur ir foršais/bailīgais "siets virs ūdens". Nokavēju 29. autobusu, devos ar kājiņām uz Trīsciema pusi, gandrīz aizmigu Ziemeļblāzmas pieturā.
No šī gāiena izsecināju galvenokārt to, ka esmu kļuvusi nereāli atrauta no sabiedrības normām. Vērtēju to, kas man svarīgs, un man ir pilnīgi piedrāzt, ko kāds cits domā. Parasti cilvēki var rudens lapu kaudzē saritināties un aizmigt milzīgā dzērumā vai nelielākā dzērumā, ja ir kompānija apkārt, bet es varu mierīgi arī viena. Tur ir tik jauka piekalnīte, piesaulītē, un autobuss bija jāgaida vēl 15min... labi, ka ātri pamodos.
Es staigāju ar saplīsušiem svārkiem, jo man tie svārki patīk, nav novalkāti, un kas es viena caurumiņa dēļ metīšu viņus ārā? Kas tad kāds ir sliktāks, ja viņam ir caurums svārkos? Nē, es viņu tā nevērtētu, tad nu arī negaidu no citiem.
Gribu skaļi smieties vai dziedāt uz ielas - daru. Apnīk man nest somu uz muguras, pagriežu uz vēdera un nesu tā. Gribu un rīvēju muguras skriemeļus pret pieturas būdiņu, tas ir tik patīkami atslābinoši pēc entajiem kilometriem kājām.
It kā sīkumi, bet tik daudzi cilvēki sarktu par kaut ko tādu.
Es tāpēc bieži eju viena, atslābinos pilnā vērā un spožām acīm vēroju visu jauno. Man tik daudz kas interesē. Kā krāsas mainās, kādi jocīgi ielu nosaukumi kur ir, kur ir jocīgi uzraksti, kur var iziet pa īsāko ceļu cauri pagalmiem vai pāri sliedēm.
Redzēju nožēlojamu skatu - iet sieviete pāri sliedēm - austiņas ausīs, acis pievērstas telefona ekrānam rokā. Brauc vilciens... sāk taurēt un bremzēt, bet viņa pamana, kad jau gandrīz ir notriekta, pēdējā brīdī atlec atpakaļ. Biju par tālu lai kaut ko mainītu, dzirdēt viņa tāpat nedzirdētu mani. Ar interesi vēroju - nobrauks vai nē.
Šitādu zombiju, kas neredz neko savā apkārtnē, nedzird, nesajūt, nesaož... tādu kļūst arvien vairāk. Sabiedriskajā cilvēki vairs nesarunājas, sēž katrs pie sava telefona pieķērušies, aiz loga sen neviens nezina, kas atrodas, kaut simtām reižu garām brauktu. Un pat regulāri apdraud savu dzīvību.
Jā, es nekad nelietoju austiņas ārpus mājas. Man patīk dzirdēt pilsētas elpu, arī to, kas vēlas mani notriekt. Ne tikai - man patīk redzēt un dzirdēt, būt reizē savās domās, bet reizē tur iekšā.
Cik interesanti sīkumi notiek zombiju acu priekšā...