tethys_

Jā, nu jau man ir sirmas uzacis arī otrā pusē. Iepriekš bija tikai labajā uzacī, un arī tikai uz stresu, tā parasti nē, bet nu ir simetrija... Parasti vīrs taisa man labo uzaci baltu, tagad kreiso... nu jā, pa kreisi gan.
*
Pēdējā laikā daudz laika sanāk pavadīt ārpus Rīgas. Man daudz, jo parasti reti kur izbraucu. Biju savos Vircupāķos. Kad tur dzīvo kāds, tad viss, protams, ir citādāk. Iekavējas darbs, iekavējas kopas darbība, iekavējas kaut vai tādas lietas kā drēbju mazgāšana, mājas darbi, kas manā prombūtnē tiek darīti visai ierobežotā apmērā, iekavējas visi iespējamie ar ko citu saistītie plāni... ko es vispār pēdējā laikā daru? Dzeru, tusējos, pavadu laiku ar Sātanu, sēžu mājās un stulbi blenžu kaut kur, ar smaidu vai bez, domāju, sapņoju, iztēlojos, baiļojos... dzīvoju savā iekšējā pasaulē.
*
Pēdējā laikā sanācis šo to vairāk novērtēt. Pirmām kārtām sevi. Jā, mans dzīves aicinājums un patiesā nodarbošanās ir ļoti savādi, apzināti nesaku "dīvaini". Taču... man tas patīk. Es nezinu, ko es darī... uzkāros. No zemapziņas dzīlēm gribēja nirt "darīšu, kad...", bet apziņa teica "darītu, ja...". Tātad, ko es darītu, kad vai darīšu, ja... man vairs nebūs iespējas darīt to visu. Tik daudz kas skaists aizies pa pieskari, ko citi vēl pat nebūs lāga novērtējuši. Nebūs sapratuši tā nozīmi, kad vairs nebūs. Ja vairs nebūs.
Norociet mani kaut kur pie kases, un es nomiršu. Ja nenotiks pats no sevis, tad pati.
*
Man ir skumji, ļoti, ļoti, ļoti skumji... brūk kaut kas skaists, un draud atņemt man pilnīgi visu... jo tas ietver sevī tik daudz, kaut pastarpināti. Taču tas jūk un brūk tādā veidā, ka šoreiz nav tās traģiskās sāpju sajūtas, nē. Visas manas sajūtas ir nogurušas, apnikušas... trulas. Trula smeldze ieperināusies un negrib iet prom.
Un pagaidām jau vēl viss notiek, aiz inerces... kad priekšā būs kaut nelielākais paugurs, viss apstāsies. Tikai es to redzu... tikai es.
Žēl.