tethys_

Tagad zinu, kā ir tad, kad visa dzīve aiziet gar acīm... mans (nu labi, ne mans, bet lietošanā) dators karas un jūdzas, un tad nu es atveru savu grāmatas melnrakstu, kur veicu labojumus pēc izdevniecības priekšrakstiem. Tieši nesen izdevās sataisīt vienu vietu tā, kā vajag un kā man pašai patīk, un pat ielikt vēl dažas ļoti labas epizodes (pa manam labas). Un tā nu es veru vaļā to wird failu un... tur ir vecā versija. Saglabāts viss, kas bija pirms tās iepriekšējās izmaiņu reizes, bet BEZ tās labās vietas, ko es izmainīju. Tiešām nebija tālu no pamatīga sirdsdanča. It kā jau es taču atceros vismaz apmēram, kā tur bija, bet... tieši šodien sanāca runa par vienu drausmīgu murgu, kāds man ir.
Esmu sapņojusi, ka iestrēgstu laikā uz apmēram 15 minūtēm un atkal un atkal esmu tur atpakaļ. Parasti sapnī esmu viena mājās, neviena mīļa cilvēka nav tuvumā. Pirmajā reizē tas bija pēc multeņu seriāliņa Maska, kur bija tāds gadījums. Tieši kādas 15 minūtes, un no šī pirmā gadījuma arī man tas laika sprīdis pielipis.
Draudzene runāja par to, ka ies uz filmu, kur kaut kāds līdzīgs sižets. Atkal atcerējos tos šausmīgos murgus. It kā jau... nu kas tur TIK... ja tajā laikā tu atrodies drošā situācijā, kur nekas nevar notikt, ja vien pats neko neizdari, nav tik slikti. 15 minūtes ir maz, bet, ja runa par vienu dienu, jau ir pilnīgi citādāk. Būtībā... brīvība! Dari, ko gribi, soda nebūs, izdari visu ar pazīstamajiem cilvēkiem, pasaki visu acīs, nokniebies ar visiem, kuriem gribi, nekādu seku, katra diena tiešām ir kā pēdējā! Bet man tas liekas drausmīgākais murgs. Man ir tiešām grūti iedomāties kaut ko tik šausmīgu.
Atceros mana mīļotā Kurta grāmatu Laikatrīce, kur 10 gadi atkārtojās cilvēkiem, bet - vēl ļaunāk! Gars bija iesprotots miesā, kas visu atkārtoja kā pēc pulksteņa, nebija iespējas nekādām izmaiņām. Pat tad, ja man piedāvātu vislabāko mana mūža laiku, tas būtu kaut kas šausmīgs, šausmīgs, ŠAUSMĪGS!!!
Es pat nezinu, kāpēc tas mani tik ļoti biedē. Bet ļoti. Ir daudz kas, kas citiem liktos briesmīgāks, ko es labāk izvēlētos, nekā kaut ko tādu - vienalga, vai sēdi iekšā ķermenī un nespēj neko izmainīt, vai spēj, vienalga, drausmas... un pat nevaru pateikt kāpēc.
Kad sapratu, ka man būs jāpārtaisa viss lielais gabals, kā jau ir darīts, palika tik šaušelīgi... nesaprotu. Patiešām jocīgi. Likās, ka tas ir tik daudz trakāk nekā rakstīt kaut ko pilnīgi jaunu pa jaunam. Tas, ka jāraksta tas, kas jau bijis, mani tā izbiedēja, ka nopietni slikti palika.
Mans mīļums tomēr man pats nezinādams kā atkačāja to rakstu. tagad vienmēr, VIENMĒR saglabāšu visu piecos veidos...