tethys_

Varbūt tāpēc, ka pirmo reizi mūžā lasīju jaunumu listi. Tā es vienmēr esmu lasījusi tikai piedraugotos cilvēkus.
*
Man tiešām patīk Penny Dreadful. Doreana tēls ir fantastisks, un patiesībā laikam es pati ilgojos pēc apsēstības. Nedaudz būt kāda cita. Nedaudz atļaut sev to, ko nevajag, un tad vainot kādu citu. Izdarīt kaut ko no tā visa plānprāta, kas man vārās pa galvu, bet ko es (cerams... visticamāk...) nekad neizdarīšu. Nogalināt uz izķidāt kādu, un kamēr vēl dzīvs, bet izgāztām zarnām, izvarot (nezinu, kā, bet kaut kā), tas ir pārāk vienkārši. Nesaprotu, kāpēc man dažkārt gribas būt pret kādu, ko es mīlu, neticami cietsirdīgai. Man gribas pēkšņi sākt sist savu kaķi un skatīties viņas izbiedētajā un neticības pilnajā purniņā, kad viņa saprot, ka tas nav joks, ka tas nebija nejauši, salauzt absolūtu uzticību. Izdarīt kādam šausmīgas sāpes, un tad skatīties, kā viņš jūtas.
Mans haizivs totēms laikam ir nepareizs. Haizivis nav cietsirdīgas. Viņas vienkārši ir plēsīgas. Cietsirdīgi ir tikai augstākie dzīvnieki, delfīni, piemēram, zobenvaļi. Jo gudrāki, jo cietsirdīgāki.
Nē, viņš ir pareizs. Haizivis vienkārši grib plēst un just asins smaržu. Patiesībā es esmu ļoti laba, man vienkārši liekas, ka esmu tik beigta vai arī pasaule ir tik beigta, ka man gribas tikt klāt tam pašam dzīvākajam. Vai tiešām sāpes ir pats dzīvākais? Mīlestība nav?
Mana daļa tomēr ir otrā. Tas ir tas, ko es vēlos, bet kaut kāda ļauna daļa manis vēlas darīt drausmīgas lietas un ar ziņkāri skatīties, kas notiek. Nē, nevēlas, patiesībā nevēlas, jo es gribu, lai pasaulē valdītu miers, harmonija un mīlestība, bet...
Es esmu vienkārši šausmīga. Un laba.