tethys_

Visai piekrītu. Mani vienkārši pārsteidz cilvēki, kas vergo un vergo, lai gan viņiem jau ir vairāk par vidusmēru, un visu tikai atliek uz kaut kādu tālāku brīdi, kas nekad nepienāk un tā arī viņi nekad nav dzīvojuši.
Taču visi pakārt par to runā, ka tas nedod laimi, ka tas nekad nebeigsies, jo vienmēr gribēs vairāk un ka uz nāves gultas cilvēki nolādēs savu likteni. Bet tas tomēr neko viņu domāšanā nemaina, jo viņi domā, ka tas jau tikai tagad tā un vispār neattiecas uz viņiem.
Es vairāk par tiem, kam jau ir tas dzīvošanas mazumiņš, bet kas raujas un raujas, un beigās pazaudē visu, pēc kā PATIESĪBĀ ir ilgojušies.