tethys_

Muļķīgie cilvēki, kas domā, ka atmetot draugus, vaļaspriekus un visu pārējo viena cilvēka dēļ viņi kļūs laimīgi uz mūžu. Varbūt tā būs, tikai bieži nākas vien attapties pie sasistas siles.
Mani ir pametuši pārāk daudzi cilvēki, kad atraduši otrās pusītes vai jaunus draugus. Es par to skumstu, bet katram ir savas tiesības. Es tagad šīs tiesības ievēroju un esmu cieši apņēmusies nevienam pakaļ neskriet. Tās ir viņu, un šīs - manas tiesības.
Taču es arī paturēšu savas tiesības smieties sejā tiem, kas domā, ka es esmu vienmēr gaidoša muļķe, kas savā nebeidzamajā vēlmē draudzēties un būt kopā pazemosies līdz tam, lai skrietu kaut kur uz pirmā rokas mājiena.
Draudzība ir abpusēja parādība, kad nevis viens ir tas, kas visu laiku aicina, kas zvana, kas raksta, kas domā un ilgojas, bet otrs atbild tikai tad, kad nav nekā labāka ko darīt vai kad pašam kaut ko vajag.
Interesantas ir fāzes dzīvē. Vienā tu raudi un ilgojies, kad esi pamesta, otrā kāds tiecas pēc tevis, bet tevī ir palicis tikai rūgtums un tukšuma pilni smiekli. Kaut kā pēdējā laikā nākas saskarties ar šo mēģinājumu pamest man ar pirkstu, ne tikai vienu reizi vien.
Un es zinu kāpēc. Es māku draudzēties, māku mīlēt, es ietu savam draugam pretim pāri puspasaulei. Senāk būtu gājusi arī apkārt visai, bet tagad vairs nē. Protams, ka pēc ilgāka laika, kad kāds cits ir pievīlis vai izrādījies tukšs cilvēks, gribas meklēt kaut ko īstu, jo no manas puses draudzība ir ar sirdi un dvēseli, pat ja neilga, neintensīva un ne pārāk bieži izpausta draudzība.
Ja mums ir tāls ceļš vienam otram pretim, tad es iešu vienu pusi pasaules, un tu otru. Un kad mēs pēc garā ceļa satiksimies, tad abi būsim gājuši viens otram pretim. Un tikai tā. Un kaut es tāpēc paliktu viena pasaulē, es tomēr būšu saglabājusi savu Es. Tāpat mēs piedzimstam vieni, dzīvojam vieni un mirstam vieni. Savs Es man tagad ir svarīgāks.
Varbūt tā ir iedomība, bet jau kurais cilvēks tagad kož pirkstos. Protams, nekad jau neatzītu, teiktu, ka nav jau svarīgi un tā. Bet es redzu un dzirdu un piedzīvoju kā kož pirkstos. Reti man raksturīgs ļauns prieks, ko ir radījuši galoni asaru, nervu zāles un pilnīgs izsīkums, zaudējot kādu, kas mīļš.
Kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Beidzot es esmu kļuvusi stiprāka par savu lētticību, mīlīgumu un ilgām pēc cilvēcīga kontakta.
Kas man bijis jāpārcieš tā dēļ, nav tā vērts, bet varu sevi mierināt, ka vismaz kaut ko es esmu arī ieguvusi.
Kaut nelielu devu pašpietiekamības.
Cinisma.
Sevis.