tethys_

Rokas trīc. Vēders sāp. Galva reibst. Vājums līdz pat tam, ka grūti somu pacelt. Rādās spoža gaisma, kas žilbina acis. Nezinu, kā halucinācijas var apžilbināt, bet viņas var. Parīt grieķu valodā festivāls, rīt parastie svētki. He, he.
Cilvēki spītīgā apņēmībā saka lielus paldies, bet maksāt negrib gan. Nespīd man pat vieglās nervu zālītes.
Visu laiku var pasmieties, bet šorīt, saistībā ar grieķu valodu, smiekli nenāk vairs nemaz. Nezinu, kā tikšu galā.
Tā sajūta, kad smadzenes deg kopā, muskuļi sāk sīki raustīties no bezmiega, bet sešas stundas var novāļāties pa gultu, nespējot aizmigt, ir tik ellišķīga. Un smagākais tas, ka to neņem nopietni un stāda savas sīkās, pašam nenozīmīgās vēlmītes, kā, piemēram, kad es taisos iemigt, pēkšņi vajag kaut ko nenozīmīgu stāstīt, pirmajā vietā, saucot manas miega problēmas par niekiem, ko nav jāņem nopietni.
Ja es netikšu galā ar grieķu valodu... pat nezinu.
Naktī ap četriem pieķēru sevi pie domas, ka šī palodze ir ļoti parocīga, lai pret to atspertos un aizlidotu...
Protams, ka tie ir murgi. Pagaidām. Cik atceros, bezmiegs ir viens no ļoti spēcīgiem katalizatoriem pašnāvību izdarīšanā. Es to ļoti, ļoti labi saprotu. Kad sāk pilnīgi sajukt murgi ar realitāti, kad vairs nav iespējams izturēt to iekšējo trīcēšanu, tad nav nekāds brīnums.
Nē, nē, es, protams, labāk pametīšu studijas nekā izlēkšu pa šo logu. Jo tas ir pārāk zemu un apakšā dobe, bet man nav nekādas vēlmes pēc ratiņkrēsla. Nedomāju, ka tas man uzlabos miegu.
Bet sajūta ir pilnīgi velnišķīga... nespēja kontrolēt savu prātu un piespiest to darboties ir viena no šausmīgākajām lietām manā pieredzē.