Iebāžu degunu līdz galam kafijas krūzē un dziļi, dziļi ieelpoju aukstas kafijas smaržu. Plaušas saraujas un notrīs, ķermenis izelpo nakti. Dzeltenie pastnieki, dzeltenie pastnieki ausīs skan. Ir rīts, es zinu, ir jābūt rītam, bet kafija ir auksta. Viņas mati mirdzēs ugunī, viņas sejā dzīvos ēnas, noslēp mani pusnaktī, lai mūs mēness nesaredz. Nakts ir pagājusi, taču puse atmiņu palicis turpat. Sirds pulsē kā negudra, laikam kafija iepatikās. Vai otrādi. Vai arī nakts nebūt nav beigusies. Bet bija, to es zinu, to es viennozīmīgi zinu, jo zinu, ka bija. Tu man stāsti pasakas uz nakti, bet es jau nemaz nedzirdu, esmu kurls, esmu aizmidzis, esmu varbūt pat nedzimis, esmu tukša vieta pārpilnības ragā, atstatums starp pasauli un skaņu un tu saki, ka es esmu, bet es taču zinu. Vai sirds var pārplīst? No laimes, no bailēm, no pārpilnības, no kafijas, no ātruma? No basiem, kas man ausīs skan, bet nav taču, kam skanēt, pliki basi vien, pliki basi. Tik vai tā es zinu, ka esmu un zinu, ka bija nakts un zinu, ka es tajā biju, un zinu, ka bija. Ka jābūt bija. Ka vēl arvien ir. Degunu vairs kafijā neiebāzt.