markizs netieši atgādināja, ka es par seksu arī sen neesmu rakstījis. Tad nu lai šodien iet sen nedarīto lietu darīšanas diena. Tiesa, neatceros gan īsti, vai neesmu šo te jau kādreiz rakstījis, taču, sakarā ar to, ka pagājušo nakti par to aizdomājos, uzrakstīšu tāpat, aktuāli man tas.

Aizdomājos naktī kārtējo reizi par to, ka patiesībā man sekss kā tāds nekad nav paticis. Nu labi, ne gluži nekad, bija viens periods, kad drāzos pa labi un pa kreisi tikai pašas drāzšanās dēļ, bet ne par to ir runa, tas bija tikai viens tāds periods.

Praktiski vienīgais, kas man seksā patīk ir process līdz pašam seksam. Vēlmes rašanās, nojauta, ka otram cilvēkam ir tādas pašas vēlmes, netieši mājieni, acu skati, pieskārieni, tuvošanās tam brīdim. Visa morālā priekšspēle, spriedze gaisā, skudriņas, domas par to, kā būs. Centieni kontrolēt savas vēlmes un nepadoties krišanai mežonīgā drāzienā. Nesteidzīga tuvošanās. Erotiski, spriedzes un ilgu pārpilni skūpsti - tā, ka dzirksteles bezmaz pa gaisu šķīst. Iekāres pilna, taču tikpat nesteidzīga otra cilvēka izģērbšana. Pirmie pieskārieni partnera kailajam ķermenim, erogēno zonu meklēšana un spēlēšanās ar tām. Jauna ķermeņa pilnīga iepazīšana - ar glāstiem, lūpām, mēli, izjūtām. Un pati, pati pirmā ieiešana - šis brīdis vispār ir fantastiskākais visā seksa procesā.

Pēc tam jau vairs nekā jauna nav, mehāniska tūkstošiem reižu jau iepriekš veiktu darbību atkārtošana. Bieži vien šī otrā fāze - tā, pēc kuras tieši lielākā daļa tik ļoti tiecas - man apnīk jau pirmo minūšu laikā.

Apmēram tā kaut kā.