atzīstu, bik apvainojos.

droši vien par to, ka "pienākums" jau tāpēc ir pienākums, ka tas ir kaut kas tāds, ko tu dari arī tad, kad negribi. jautājums par to, cik daudz tu šos pienākumus uzņemies un cik lielā mērā. ja tu esi uzņēmies par savu pienākumu atbilst citu priekšstatiem par tevi - pats vainīgs. ja gribi no kāda no šiem pienākumiem atteikties - atsakies. ne jau kāds tev to visu uzkrāmēja, pats vien izvēlējies savu sociālo lomu, savus draugus, savu PR, savu tēva statusu, savu mīļojamlāča statusu.
un, ja neviens cits tevī neredz "cilvēku, bļe", tad dirsies par sevi, nevis par citiem. galu galā - nav viņu pienākums saskatīt tevi aiz visa tā, kā tu sevi pasniedz & pozicionē.