nu... kā lai tev to pasaka.
nav jau nekādas domas. es esmu ar sevi mierā. tie, kam es esmu svarīga mani pieņem kāda nu esmu. tāpat kā kaķi pieņem tā saimnieks (pareizāk sakot, tas, kurš domā sevi esam par viņa saimnieku). un kamēr vien es varu staigāt kur man tīk un atgriezties kad man tīk - vai nav vienalga, ja kādam no tā kas ļauns? ja būtu tik ļauns, ka nevar paciest, nedievinātu...
ai, nu putra. nemāku paskaidrot.
protams, ja pats jūties nožēlojams, nepilnvērtīgs vai smth like that, un jādomā par īso, tukšo žūpas dzīvi, tad ir kaut kas jāmaina.
then again - 40 gadi nav pats īsākais mūžs...