Ciešanu motīvs ir izteikts ne tikai cīņās ar marsiešiem. Man domāt, ka tas varētu būt saistīts ar līdzjūtības raisīšanu, kas nav tāla jau no zināmām simpātijām.

Bija kaut kāda filma, kur cietējs bija citplanētietis, Mans ienaidnieks saucās vai kaut kā tā. Un beigu beigās sadraudzējās ar cilvēku. Nē, nu ir jau tā, ka cilvēks visur un vienmēr ir visu lietu mērs. Cik nožēlojami. Kā teica, šķiet, Paskāls, ja zoss mācētu domāt, tad viņa varētu apcerēt, ka visa pasaule ir radīta priekš viņas un darbojas viņas labā.

Galu galā, arīdzan tieksme no jauna apliecināt cilvēkus kā MĒS un citplanētiešus kā VIŅI. Jeb Es(Mēs) un Citi, tāpat kā tas ir gadījumā ar Amerika vs. Islama pasaule, Nēģeri pret Baltajiem, Kristieši pret Pagāniem, Labais pret Ļauno (kā viens no senākajiem arhetipiem). Nebeidzamu Mēs un Citi kombināciju atkārtošana, kas visa cita starpā caur neredzamiem mehānismiem veido arī identitātes.

Šajā brīdī vismaz varētu teikt paldies režisoriem, kas atļaujas parādīt, ka pašā cilvēkā arī sūdu pietiek un ka neba jau nu cilvēks ir tas labā un taisnīgā nesējs visumā. Un ne jau tikai viss risinās ap romantiskām attiecībām, vai ap ideju, ka jāsadod pa purnu sliktajiem... kuri dažkārt ir ne vairāk kā slikti kā pats sadevējs, brīžiem pat ir taisni otrādi. Cilvēks pats ir morāli izpuvusi būtne un nevajag te ļa-ļa... bet līdzjūtība, kas panākta caur ciešanām, aicina mūs piebiedroties (un ievērojiet, ne jau uz racionālas argumentācijas pamata, bet gan klajām emocijām) kādai cilvēku grupai, identificēties ar "labo", utt.

Vienā vārdā sakot: cilvēka centieni samelot pašam sev, lielīgi izlēcieni zem lozunga "Cilvēks - tas skan lepni" (variācijās dažādās).

Nožēlojami!