Dīvains kaut kāds rīts. Vakar vakarā piedrāzu visu un uztaisīju sev jaunu tetovējumu. Ja viss sanāks kā plānots, moš jau pēcpusdienā jums būs iespēja jamo aplūkot tepat manā žurnālā.

Aizčāpojām pēc tam mīļoto sievieti līdz Origo, iepirkām kaut kādu ēdamo mājām. Pēdējā brīdī atcerējos, ka maizes nav, aizsūtīju sievieti atpakaļ nopirkt jamo, taču beigās izrādījās, ka tās fucking maizes dēļ nokavējām par minūti pēdējo autobusu uz mājām. Nu neko, zvanu taksim, atkal ķeram autobusu ciet. Šoreiz, paldies dievam, izdevās busu noķert jau pie Līčiem, kā rezultātā (visu cieņu "Alviksai" - skaitiet paši - no stacijas līdz Līčiem oficiāli pēc skaitītāja 5 Ls) šķīros no krietni mazāk naudiņām kā pagājušo reizi. Nedod dievs tikai, lai tā kļūtu par tradīciju "ikvakara dzīšanās pakaļ pēdējam autobusam ar taksi". Tik daudz pelnošs es nejūtos.

Aber tā migla, tā migla. I vakar vakarā, i šorīt no rīta. Debišķīgi vienkārši. Debessmannišķīgi, es pat teiktu.

Tagad graužu apelsīnu, dzeru kafiju un domāju par to, kā lai rīt un parīt pastrādā, jo manu kabinetu taisās i krāsot, i lakot, i sazin ko tur vēl ar jamo darīt, a pirmdien jau informācija par topošo portālu tiek dota nozare.lv publiskošanai. Fuck.

upd.: Nu jā, vakar pamanījos savu kolēģīti sašokēt. Vakarpusē pie manis bija iekāpusi honeybee. Nu neko, papļāpājām, viņa aiztinās tālāk uz Tequilla Boom, kamēr es savus darbus dabeidzu.
Ienāk pie manis kolēģīte parunāties, prasa: "Tā bija Ieva Melgalve?"
Saku, ka bija gan, jā.
Viņa, kinda impressed: "Tu viņu pazīsti?".
Es: "Nu, ņemot vērā faktu, ka viņa ir mana bērna māte, laikam jau, ka pazīstu gan."
Viņa (nepārspīlējot) uz minūtēm piecām palika bez vārdiem, da i ar kafiju savu gandrīz aizrijās.