Rīts sākas ar sāpošu galvu (no pārāk ilgas gulēšanas), līdz minimumam klusinātu Dead Can Dance, rīta poustu lasīšanu, priecāšanos par to, ka dažam labam ir tik labs garastāvoklis, centieniem saņemties darbam un bēdu par to, ka nevienas īsziņas nav. Laikam nāksies pašam sākt rakstīt, lai par sevi atgādinātu :))

Pārlasījis smejmoon poustu ar Radiohead - Creep dziesmas tekstu un piebildi par to, ka šīs dejas laikā viņš neesot nekad varējis skatīties normāli kādam acīs, sapratu, ka es tā arī nekad neesmu spējis kādam normāli ilgi skatīties acīs. Kādēļ? Patiess skatiens sasaista divus cilvēkus neredzamām un nenojaušamām saitēm, ļauj izzināt vienam otru tai brīdī vairāk, kā varbūt gribētos ļaut. Bailes no cita cilvēka pielaišanas sev pārāk tuvu. Bailes no uzticēšanās kādam par daudz. Nežēlīgas bailes no kāda pielaišanas sev par tuvu, ļaušanas sevi izzināt vairāk kā pienākas. Bailes no tā, ka tas pēc tam tiks izmantots pret tevi. Tie, kam es esmu spējis ieskatīties acīs vairāk par 10 sekundēm, var justies pagodināti, jo parasti mans acu skatiens nespēj izturēt vairāk par pāris sekundēm.

P.S. Es patiesībā esmu ļoti un vēl vairāk antisociāls cilvēks. Tikai māku labi izlikties.