Nē nu vispār, man trūkst vārdu. Atgriežas tas īblis, "priekšnieks" tā saucamais, no atvaļinājuma un, uzzinājis, ka es neesmu paveicis visas Aģentūras un, jo īpaši, viņa darbus, sāk braukt man virsū, pie tam vēl atļaujas nosaukt mani par bērnu. Es jau tā ne minūti pa nakti neesmu gulējis, strādājot pie tā, pie kā man patiesībā nebūtu jāstrādā, un tad vēl šitāds trīs gadus par mani jaunāks mūdzis sauks mani par bērnu.

Nebūtu es tik saguris un skaidroties gribošs, goda vārds, būtu maucis pa seju.

upd.: Visvairāk besī, ka šitais "gudrinieks" (pēc arch izteikuma) cenšas tagad sabraukt visiem, kam var, virsū tāpēc, ka zina, ka, tiklīdz ieradīsies direktors, viņu pašu gaida nopietnais drāziens.

Mazliet slikta dūša, mazliet galva reibst, mazliet pasaule viļņojas. Mazliet rokas trīc. Mazliet par daudz ķīmijas.
Mazliet par daudz...

Sāku redzēt neesošas lietas. Sweet.

P.S. Tikko pārbijos no cilvēka, kas man pēkšņi uzradās blakus un tikpat pēkšņi pazuda.

Negulēta nakts laikam ir mans personīgais rekords. Pushing the limits. Un piedrāzt par to, ka arvien biežāk un biežāk sirds sāk uzteikt. Es zinu, ka es varu vēl. Vēl mazliet. Es zinu.

Man likās, ka es gribu zināt. Es kļūdījos. Bet kļūdas, jau, protams, tikai vēlāk piefiksē. Bet, nu jā, tas ir mazliet vairāk kā es spēju izturēt...

Es zinu, ka es sev tāpat neko neizdarīšu, es tam esmu par gļēvu. Es zinu. Taču es vairs neizvairīšos no garāmbraucošām mašīnām.

Then again, varbūt ir pēdējais laiks mainīties.