where i lay my head is home - February 23rd, 2005

Šorīt gandrīz sirdstrieku dabūju. Biju no rīta puses mazliet atlaidies pagulēt, kad pamostos no kaut kāda tād akā bungojoša trokšņa. Paskatos apkārt, kabinetā, loģiski, bez manis neviena. Nu ok, izdomāju, ka esmu to nosapņojis un krācu tālāk.

Atkal tā pati skaņa, tikai šoreiz jau skaļāka. Izlienu no sava dīvāniņa ārā, pārlaižu nopietnāku skatu kabinetam - tik vai tā neviena. Tūlīt jau līdīšu atpakaļ gulēt, kad tā pati skaņa, nu jau pavisam skaļa, atkārtojas. Secinu, ka skaņa nāk no loga puses, taču tur arī neviena. Paliek mazliet neomulīgi, taču lēnām dodos uz loga pusi paskatīties, kas tad nu tur tāds trokšņojošs notiek. Pēkšņi aiz loga apakšmalas parādās dūre un sāk aktīvi dauzīt pa stiklu, no kā manis dzirdētā skaņa arī radusies. Lieki teikt, ka gandrīz sirdstrieku noķēru, jo, well, mans kabinets tā kā tomēr otrajā stāvā atrodas un nekādām dūrēm aiz loga toč nevajadzētu būt.

Nu neko, saņemos kaut cik un pieeju logam tuvāk noskaidrot apstākļus. Izrādās, sazin kādā veidā līdz manam logam uzrāpies nama apsargs un, mani pamanījis, bļauj, lai es ejot biroja durvis attaisīt. Nomierinos mazliet, ka nekas pārdabisks tas, paldies dievam, nav, dodos taisīt durvis vaļā, a tur apkopēja, pavisam nelaimīga, durvju otrā pusē.

Izrādās, apkopēja vēlējusies mūsu biroja ieejas stikla sienu nospodrināt, izdarījusi to no iekšpuses, izdarījusi no ārpuses, un pēc tam konstatējusi, ka nakts režīmā no ārpuses durvis bez atslēgas nav iespējams attaisīt, kā rezultātā kādu pusstundu sēdējusi aiz durvīm (atslēgas un mantas ta visas iekšā palikušas), kamēr apsargs izdomājis, kā man par šo problēmu signalizēt.

Bet šaubos, ka ottreiz ko tādu gribu piedzīvot. Pietiek jau ar reizi, kad, 6.stāvā dzīvodams, viendien no rīta aiz sava balkona malas ārpusē ieraudzīju cilvēku stāvam (remonstrādnieks bija ar krānu pacelts gaisā kaimiņu dzīvokļa ārsienu pārkrāsot, taču, pirms to biju sapratis, jau paspēju nozvērēties vairs nekad nedzert).

Current Music: Janis Joplin - Kozmic Blues