where i lay my head is home - February 22nd, 2005

Saspiests pirksts. Nožēlojami skumjš acu skats no monitora pretī veras. Vai tās reizes, kad bija savādāk, bija labāk?
Šonakt nododos eksistenciāliem bezatbilžu jautājumiem.

Gribas prom no šejienes, taču nav, kur. Gribas tur, kur cilvēku nav, neviena paša. Prom uz kādu nedēļu, paslēpties no tevis, tevis un tevis.
Un no sevis arī pie reizes paslēpties.

Nedomāt. Kaut uz mirkli. Par darbu, par attiecībām, naudu, rītdienu. Kaut uz īsu brīdi par neko domāt. Aizvērt acis, izplest rokas un griezties riņķī, riņķī vien, kamēr galva sareibst un gāzties gar zemi, kur pagadās. Kur sanāk.
Ja nesanāk, tāpat gāzties.

Varbūt rītdiena būs savādāka? Varbūt rīt viss būs kārtībā, varbūt nebūs jādomā? Lai arī cik stiprs un nesatricināms es censtos izlikties, tomēr esmu sasodīti vājš.
Un pat nakts te ne velna nepalīdz.

Tu taču zini, ko man vajaga. Tikpat labi, kā zini, ka mēs viens otru ne kripatiņu nepazīstam. Neskatoties uz visiem saviem runas plūdiem - es nemāku runāt. Esmu tikai cilvēks.
Un Tu man tāpat tagad nepiezvanīsi...