Jāzeps Osmanis
Trakais velns
(madonas elektiķa Spodra Apiņa piemiņai)

Jau debess bālēja,
Laiks vakarpusē bija,
Kad pēkšņi kļuva zināms tas:
Pret Krustkalniem aiz Ļaudonas
Uz līnijas ir avārija.

Iet ledus Aiviekstē.
Tur plūdu kalni
Jau pārgājuši krasta valni.
Tie krūmus brāž
Un kokus gāž,
Un stabus zemē liec kā skalus.
Velns rāvis tādus trakus palus!
Lai savienotu vada galus,
Tur jāpeldas vai upe jāizkāš!

No elektiķiem jābrauc četriem.
Tie instrumentus kārtot steidz
Un garās runās mēles netrin, -
Līdz tumsai darbs ir jāpaveic.
Kāds biedē, - esot elles vieta,
Ceļš izēsts, zems un muklains krasts.
Bet brigadieris smej:
- nekas!
Pat ellē leita paliek lieta!
Nu pucēsim!
Mums laika maz!

un vispār.. nozīmīgakais brīdis sajā gadā man bija, kad pagājušo piektdien sastapos ar mājas antilu (ziemassvētku izdevumu). Tā diena mainīja manu skatījumu uz dzīvi un laika plūdumu kopumā.

Jāzeps Osmanis

Veltījums matiem

Mati, mati mani nepaklausīgie!
Aizvien paklausīgāki jau paleik tie...

Tikai matu, matu aizvien mazāk paliek,
Tajos pašos laiks vēl sarmu saliek...

Drīz, es paredzu, man galva gluda būs,
Un pie manis, draugi, ciemos nāksiet jūs...

- kā tu esi pārvērties! - jūs teiksiet man,
Un es atbildēšu: - Laikam, laikam gan...

Tad uz mirkli aizsapņošos es,
Nāks prātā tālās minūtes...

Jauneklis uz satikšanos steidz,
Savus matus, mnatus kārtot beidz...

Kādas rokas glāsta cirtas nepaklausīgās,
Un šīm rokām arī klausa tās...

Simtreiz dienā steidzu sakārtot,
Maigie pirkstiņi jūs atkal sajaukt prot...

Mati, mati! Ir jau zināms tas:
Drīz no jums man paliks tikai atmiņas!