Jāzeps Osmanis

Veltījums matiem

Mati, mati mani nepaklausīgie!
Aizvien paklausīgāki jau paleik tie...

Tikai matu, matu aizvien mazāk paliek,
Tajos pašos laiks vēl sarmu saliek...

Drīz, es paredzu, man galva gluda būs,
Un pie manis, draugi, ciemos nāksiet jūs...

- kā tu esi pārvērties! - jūs teiksiet man,
Un es atbildēšu: - Laikam, laikam gan...

Tad uz mirkli aizsapņošos es,
Nāks prātā tālās minūtes...

Jauneklis uz satikšanos steidz,
Savus matus, mnatus kārtot beidz...

Kādas rokas glāsta cirtas nepaklausīgās,
Un šīm rokām arī klausa tās...

Simtreiz dienā steidzu sakārtot,
Maigie pirkstiņi jūs atkal sajaukt prot...

Mati, mati! Ir jau zināms tas:
Drīz no jums man paliks tikai atmiņas!