seneka

Cik jauks laiciņš. Galva riņķī iet. Vasara tuvojas. Darbs arī. Redzēs kā būs. Jāpastrādā ķāds laiciņš un jāmeklē darbs Rīgā.
Sīkie un lielie murkšķi guļ. Nu pienācis laiks man pašai. Tikai vēls jau, vajadzētu iet gulēt laicīgi, citādi no rītiem grūti tikt augšā.
Tik daudz darba, jāsāk domāt par logu tīrīšanu. Citiem čaklajiem jau tie notīrīti.
Šodien gar sētu gāja garām bariņš meiteņu. Smēkēdamas un jautri čalodamas. Sēdēju un domāju, ka visu mūžu esmu baigi pareizi dzīvojusi. Mācījusies un strādājusi, tagad dzīvojos pa māju, audzinu sīko un atkal esmu baigi pareizā. Domāju kā būs labāk citiem, nevis man. Lai būtu siltas pusdienas, tīrs apģērbs. Ja iešu uz darbu sīkais būs ar svešiem cilvēkiem, lielie būs nepaēduši. Jo es taču iešu uz darbu, pei tam nemaz tik daudz nepelnīšu. Kā ciēnītais saka izklaidēšos. Sirdsapziņa mani mocīs. laika nebūs, naudas atkal nebūs.
Nevienu jau neinteresē, ka man vakaros ir viss vienalga, lai tikai viņi ātrāk aiziet gulēt un tad būs vismaz klusums. Vai tāpēc mani kāds vairāk cienīs vai mīlēs. Mīlēs jau tikai tad, ja darīšu pa prātam. Vai tad man kas trūkst, jumts virs galvas un ēst arī ir ko.