| 19 |
[20. Sep 2016|21:15] |
sarunājām apmainīties ar grāmatām. viņam nepatīk mani mīļākie žanri, un manu lasīto grāmatu sarakstā nav viņa mīļākā autora, bet mēs atradām kopsaucējus; tādu pavisam mazu, šauru kopīgas literatūras taciņu. viņam interesējot, kas man liekas foršs. nevaru sagaidīt brīdi, kad redzēšu viņa rokās Stouneru, reti manī došanas prieks ir lielāks par saņemšanas. ja mēs nevarēsim dalīt mīlestību pret to, nevaru pat uzminēt, kādas konfliktējošas emocijas šis fakts uzjundīs.
pēc svētdienas tinderčalis ar mani vairs īsti nerunā. kad mēģinu uzsākt sarunu, tā nogrimst ļoti ātri un nepārvēršas par muļķīgu spamu vai sirsnīgu stāstu apmaiņu kā parasti. un laikam jau vainot varu tikai to, ka svētdien atnāca viņi abi. un abi juta, uz kuru pusi ir vērsta mana uzmanība. viens klusēja vairāk nekā parasti un aizgāja prom laicīgi, kā arī nekad nav noticis. otram lēkāja garastāvoklis un dzēruma līmenis, mulsinot mani, taču mirklī, kad mani draugi izvilka no viņa atzīšanos par vecumu, saņēmu uztrauktu skatienu, kas vēlējās ķert manu reakciju. vai nenobīšos. "nav jau tik traki," es gribēju, lai viņš nolasa no manas sejas. laikam nolasīja, īsi pēc tam stāvējām ārā, salām un runājām trīs cigarešu garumā, lai arī paredzēta bija tikai viena. viņš teica, ka, ja būtu pavasaris, aizvestu mani uz botānisko dārzu skatīties rododendrus. es klausījos un nesapratu, kā viņš var zināt, cik ļoti es rododendrus dievinu.
jūtos slikti savu draugu priekšā, kas atnāca manis un manu svētku dēļ, bet ko pametu novārtā mirklī, kad viņš ienāca pa durvīm. jūtos slikti par māsu, kurai viegli iereibušai bija jābrauc mājās pie drauga, kur noteikti saņēma brāzienu. jūtos slikti par tinderčali, kura cerības, lai cik neiespējamas, saņēma smagāko un pretīgāko triecienu, kādu vien es varēju sarūpēt. jūtos mazliet slikti arī par viņu, jo manā tuvumā viņš nervozē un baidās pieskarties. ceturtdien tiksimies noguruši, bet skaidrā. varbūt izdosies nopurināt šo neveiklo uztraukumu. gan viņa, gan manējo. |
|
|
