|
13. Apr 2019|13:15 |
es jau nesaku, ka viņa tāda nav! es saku, ka man bērnībā šķita, ka viņa tāda nav. jo es negribēju neko īstu. man nevajadzēja viņas "bērnišķīgos" pārdzīvojumus un emocijas, man vajadzēja tādu dragājošu, zobus sakodušu būtni, kurā, protams, ir savas skumjas, bet stāsts nav par to. stāsts ir par to, kā viņa sakož zobus un dragā.
rite no "pēdējā elfa" ir vislabākais un izstrādātākais šāds tēls. tur man netraucēja, ka viņai ir emocijas. jo viss pārējais atbilda manām prasībām - nabadzīga, apspiesta, bet sīksta. nogrūž malā savas sāpes, jo tās nav svarīgas, svarīgi ir iet uz priekšu, vadīt, glābt. ar visiem nobrāztajiem ceļgaliem un zemēm aiz nagiem.
ticu, ka bille ir tieši tāda pati. bet viņas optimisms mani atgrūda. vai arī man tikai šķita, ka viņa ir optimiste, jo es tālāk par kādām maksimums 100 lappusēm netiku. ieraudzīju tur kaut ko līdzīgu annai no zaļajiem jumtiem un atmetu. man vajadzētu beigt viņu minēt kā piemēru. :D vinnijs pūks jau man arī likās naivs un saulains, lai gan nav. |
|