|
25. Sep 2018|19:04 |
nezinu, varbūt tas ir dumji, bet, kad domāju šitādas domas, vienmēr atceros visus tos stilīgos "second life" stāstus, kur cilvēks pat nav bijis nelaimīgs, bet vnk ir nodzīvojis vienu dzīvi, un tad četrdesmit gadu vecumā sāk kaut ko pilnīgi citu. un, jā, labi, veselība vairs nebūs, bet veselība ir tikai viens dzīves aspekts. visi cilvēki, kas atrod vai pamet reliģijas, maina karjeras, sāk modeļa karjeru tikai pēc 65 utt. utjp.
man liekas svarīgi nodzīvot visādas dzīves, un arī šai, stagnācijas dzīvei, bija/ir sava vērtība.
cilvēki pārāk daudz skatās uz izlijušu laiku kā kaut ko, ko žēlot, jo nevar saslaucīt atpakaļ bļodā. tā ir laika daba, tāds tas vienmēr būs.
jaunība nav kaut kāda supervērtība, tu no tā sava ceturtdaļmūža tāpat lielu daļu pavadīji, mēģinot salikt kopā teikumus un diršot biksēs - tas laiks neskaitās! nu neesi tu ceturdaļmūžu iztērējusi, labi ja gadus četrus tev bija iespēja pašai kaut ko domāt un darīt. un tas laiks bija jāpavada, mēģinot nenomirt badā un savākt visu savu dzīvi tik daudz, lai tiktu līdz terapeitam.
you'll figure it out. you are just getting started. |
|