| 169 (dižstroķi - rokasbirze) |
[10. Jul 2018|20:19] |
rīgā atgriešanās ir tik nomācošs tukšums, ka uzreiz raujos uz bāru - lai iemestu sevi tajā ūdenī līdz ausīm, nevis kāptu pamazām. sēdēt mājās ir pārāk skumji.
staigāju pa savas mīļās pilsētas ielām un domāju, ka varētu vienkārši nebraukt atpakaļ. padzīvot pie mammas, kamēr atrodas dzīvoklis, un viss. tur tik mierīgi un labi. arī E ir tieši tāda pati sajūta, lai arī viņš tur ir bijis tikai ciemiņš. (smieklīgi, ka arī tā viņa čelliste ir saistīta ar to pašu pilsētu.) šodien, taisoties uz izbraukšanu, grūši pūtām. pārbraucot robežai, kaut kas krūtīs nogrimst. attālinoties liekas, ka sirdi rauj ārā. es kā čaks ar to sirdi un ielām, tikai citā pilsētā.
bet tai rīgā taču ir viss. draugi un bāri, un kino. paietu nedēļa citpilsētā, un mani sāktu raut atpakaļ, gribētos iziet darbadienas vakarā līdz tuvējam bāram āģītī un palikt pēc slēgšanas vēl vairākas stundas. gribētos aizbraukt uz centru un aizsēdēties kkc ar L. gribētos rudeņus un ziemas pavadīt bizē. bieži braucot šurp, katru reizi nāktos uzmākties draugiem un meklēt naktsmājas. ceļā tiktu pazaudētas stundas. un sameklēt jaunus draugus, jaunus bārubiedrus būtu grūti. vietas jau ir arī taipusē, nav cilvēku. bērnības sejas es vairs negribu. izlepusi rīdziniece.
un tā es te dzīvoju bez sirds, jo tā ir vieglāk. |
|
|
