| 146 (siltais pavasara gaiss naktī smaržo pēc sliktiem lēmumiem) |
[5. Apr 2018|15:07] |
es ļoti skaidri zinu soļus, kas man jāsper, lai sasniegtu to, ko es vēlos. es zinu pat to, kur sākt. un zinu arī to, ka ļoti glorificēju visu šo procesu, līdz ar to kaut kādā ziņā esmu arī sagatavojusies gaidāmajām grūtībām. es esmu pilnībā nobriedis auglis, kas gatavs mesties pretī zemei, sēt sēklas un audzēt savu jauno, skaisto dzīvi.
bet es sēžu. ilgi nevarēju saprast, kādēļ man trūkst motivācijas, kādēļ es tikai fantazēju, nevis ceļos un daru. kādu laiku vainoju slinkumu, kas, protams, arī ir nozīmīgs faktors, taču tas nespēj tik ļoti savažot rokas. tad pieņēmu, ka vienkārši esmu tāds cilvēks un ka nekad neko nesasniegšu. tikusi tam pāri, nolēmu iet pie terapeita, lai beidzot uzzinātu, kas tad īsti ir tas, kas man traucē.
šķiet, ka esmu nedaudz pietuvojusies atrisinājumam (scratched the surface, teiksim tā). šonedēļ nonācu pie atklāsmes, ka es vienkārši ļoti neuzticos pati sev. es apšaubu katru lēmumu un automātiski pieņemu, ka esmu izdarījusi kaut kādus aplamus secinājumus. uzreiz prātoju, vai es to tiešām gribu, vai arī man tikai šķiet, ka es to gribu. šis gan vispār pašos pamatos ir tāds filozofiskas dabas jautājums par to, kas tieši ir gribēšana, bet nu jūs sapratāt. ja es nevaru būt pilnīgi un absolūti droša par to, ka lēmums ir pareizais un ka šajā ceļā es būšu maksimāli laimīgākā/apmierinātākā/derīgākā, es atsakos lēmumu pieņemt vispār, turpinot stagnēt savā komforta zonā.
sanāk, ka šis ieraksts ir tādas kā pirmsterapijas piezīmes. |
|
|
