| 12 |
[28. Aug 2016|13:53] |
tāds saldsērīgs noskaņojums. klausos bezgalīgi ilgi uz riņķi vienu un to pašu dziesmu, gribu šodien savākt dzīvokli, salikt skapi līdz galam, uztaisīt vakariņas, aiziet izglābt draugu un arī izbraukt ar riteni kaut kur palasīt grāmatu. pulkstenis rāda divi, un es zinu, ka no tā visa izdarīšu varbūt tikai vienu lietu, jo esmu nekam nederīgs cilvēks. visi draugi brauc prom, es palieku tepat, pārklājos ar rūsu un putekļiem. cauri aizaugušām acīm vēroju instagram feedu un skaužu, bet nespēju pacelt rokas. nav neviena, kas manas locītavas spētu ieeļļot, vai vismaz iespert tā, ka nodžinkst. tā, lai atkrīt liekais. viņi visi atbrauks atpakaļ - ciemos vai pavisam -, es māšu ar galvu, smaidīšu un nespēšu pārsist to sienu, kas šķir tādus ļaudis kā viņi un tādus kā es. tikai satriekšu pieri pret bruņustiklu. uzacīs recēs asinis, ausīs dūks satricinājums, un tās būs vienīgās izmaiņas.
-
"tā uzruna "draugs" vienmēr liek domāt, ka tu esi kaut kas vecs un vieds. pūķis, samurajs, professor x" |
|
|
