Es domāju, ka tavs skatupunkts ir patiess un korelē ar to, ko citi cilvēki lielākoties pieredz, bet vienlaikus gribu pievienot arī ideju, ka kailums dažu cilvēku ģimenēs joprojām paliek, noteikti vismaz dzimumu robežās, ja ir tādi apstākļi.

Ja ģimene kopā iet pirtī vai atvērtās ģērbtuvēs pārģērbjas uz baseinu, kailums tur joprojām aktīvi ir. Vismaz manā pieredzē. Kad vēl dzīvoju mājās, ja sanāca iet garām mammas istabai, viņa nekad neslēpās, kad ģērbās, un man tas vienmēr ir licies skaisti. Es domāju, ka šobrīd arī no viņas neslēptos, ja mēs vienā telpā ģērbtos. Kaunīgajos pusaudžu gados - tad gan jā.

Interesanti, ka no tēta laikam gan slēptos.

Bet tas, ko es gribu pateikt, ir, ka robežu starp toreiz un tagad drīzāk rada apstākļi -
mums vairs nevajag palīdzību mazgāties un nokārtoties -, nevis kauns. Vismaz tas ir tas, kā es gribētu, lai tas notiek. Protams, ka mūsdienās kaunam arī ir ļoti liela nozīme, bet tas ir sociāls konstrukts, nevis dabiska virzība. Apstākļi - tas ir dabiskāk. Un likumsakarīgi, mums veidojot savas personības, kurām kaut kādā brīdī ir jāmācās arī neatkrība un līdz ar to arī privātums.

(Reply to this) (Thread)

Bet foršs temats, lika aizdomāties. Līdzīgi kā kaut kur internetā izlasītais: "Kaut kad mūsu dzīvēs bija diena, kad mūsu vecāki mūs pacēla un samīļoja, un tad nolika zemē uz visiem laikiem."

(Reply to this) (Parent)