| 135 (diskusija ir savstarpēja pārtraukšana) |
[1. Feb 2018|00:33] |
man vispār varētu tīri labi padoties publiskā runa.
problēma ir manā nepārliecinātībā. jau tad, kad sarunā kāds manī sāk patiešām klausīties un nepārtrauc pēc pāris teikumiem, es ļoti samulstu, sāku pīties vārdos un pazaudēju visu savu domu, stresā runājot pārāk ātri, pārāk daudz un neko tā arī nepasakot. redzēt ieinteresētu skatienu ir viena no baisākajām lietām pasaulē. kad es pasaku divus teikumus, automātiski gaidu, ka kāds cits iesprauksies ar savu viedokli, un mums veidosies diskusija/dialogs. ja tā nenotiek, es pēkšņi nezinu, ko iesākt. tas ir kā tajā black books sērijā, kur bernards ieaicina sludinātājus pie sevis dzīvoklī.
"to be honest, we've actually never thought this far ahead."
šķiet, ka publiskā runa manī rada līdzīgu reakciju. |
|
|
| Comments: |
tad tāpēc sarunās ar tevi reizēm jūtos, it kā divas trešdaļas jānes man. arī tad, kad it kā runājam abi. (:
re kā es tev neatbildēju.
ar tevi ir citādi. tu jau nemaz neveido to “savstarpējās pārtraukšanas dialogu”, tu vienkārši.. runā. vienmēr. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}