| 131 (jefiņa dienasgrāmatas) |
5. Jan 2018|00:38 |
es vienmēr vīpsnāju par cilvēkiem, kas jaunajā gadā kaut ko apņemas. jēgas jau no tā nekādas - tikai kāds procents visu to apņēmēju vispār kaut kur tiks. bet pieķēru sevi šajā nedēļā domājam par visu ko izdarāmu, uzsākamu, labojamu.
par to, kā beidzot tiešām jāatrod vieta, kur pavingrot (un jābeidz attaisnoties ar nezināšanu, kaunu citu acu priekšā, nevēlēšanos to darīt barā un to, kā nu jau esmu pārāk sliktā fiziskā stāvoklī pat iesācēju lietām). janvāris gan laikam ir labākais laiks tam - visas grupu nodarbības un visas trenažieru zāles būs pilnas ar tādiem jefiņiem kā es. bet kur lai vispār tāds jefiņš, kas nekad dzīvē nav sportojis un grib vismaz panākt, ka mugura neliecas tik lielā kūkumā, lai iet?
par to, ka jāpiezvana terapeitam. bet te gan tā ir laika un naudas līdzekļu sakritība; pilnīgi gribas zvanu sākt ar: "šī nav mana jaungada apņemšanās, tā vienkārši sanāca."
par to, ka jāatsāk mācīties. šogad atkal būs uzņemšana programmā, kurā iepriekš netiku, taču sāku domāt, ka varbūt tā arī nemaz nav man piemērotākā vieta. diemžēl latvijā vienīgā kaut nedaudz uz to pusi vērstā. bet ir taču tik daudz citu iespēju, ir tik daudz lasāmvielas, tiešsaistes kursu, dokumentālo filmu, vajag tik rakt. vajag kustināt šūniņas, lai es te neiegrimstu dīvānā pavisam. bet šito es esmu mēģinājusi, zinu, ka man galīgi nesanāk sevi disciplinēt.
un tas noved pie nākamā punkta - domāšanas par to, ka jāiemācās sevi savākt. šis gan automātiski sasaistās ar to terapeita punktu, jo man dzīvot galvenokārt traucē tieši teicamnieka sindroms, nespēja savākties, nespēja darīt laicīgi, nespēja nedzīvot slinka studenta ritmā. nu tad par to arī jārunā. lai man nav ar ilgām jāskatās uz viskija pudeli mirklī, kad slīkstu darbos. lai es no rīta nepamostos ar nostāvējušos kafijas un cigarešu garšu mutē. lai nav tādu nedēļu kā šī.
ai, un tad jau vēl - vērtīgāk pavadīt laiku, atsākt lasīt, strādāt ar attiecībām, pabraukāt apkārt pa latviju, paspēlēt galda spēles, iepazīties ar kino klasiku un vēl, un vēl, un vēl.
un tad jau sakrājas tik daudz, ka paliek drusku nelabi, un beigās neizpildīsies neviens punkts. |
|