| 120 (nav pārmetums) |
[17. Nov 2017|12:48] |
reizēm skatos uz savu kaķi un esmu pilna apbrīnas par to, kā kaut kas tik maziņš spēj būt dzīvs. kā viņā darbojas visvisādi orgāni. kā tajās mazajās smadzenītēs rodas impulsi, kas viņu kustina. bieži pilnīgiem idiotismiem, piemēram, aizkaru noraušanai vai zeķu nēsāšanai pa dzīvokli, bet tomēr. neaptverami.
ar draugiem noskatījāmies filmu, kas mani atstāja neadekvāti sagrautā stāvoklī. iespējams, ka tas ir empātijas dēļ, jo garīgās slimības nav man personīgi aktuāls temats, taču pēc tam man bija bail doties mājās. bail iet gulēt. tādēļ panācu, ka vakaru vēl nenoslēdzam, aizvelkot viņus uz vēl vienu dzērienu. un pēc tam pieņēmu neapdomīgu lēmumu iegriezties pie bijušā, lai parunātu muļķības un piedzertos pavisam.
beigu beigās mēs - un tas jau kļūst par ieradumu - sēdējām divatā aizslēgtajā bārā, smēķējām un runājāmies tā, kā tad, kad bijām kopā, nekad nebijām spējuši. viņš ir vienīgais cilvēks, kam atklājos pilnībā, jo viens otru saprotam pārsteidzoši labi. viņš ir vienīgais, kam izteicu šaubas un sāpes, ko baidos pat klabē rakstīt. citi mani draugi arī ir brīnišķīgi cilvēki, kuriem varu atļauties izsūdzēt bēdas, taču viņu attieksme reizēm tikai dod pamatu manam upura sindromam. viņi attaisno manas pašvērtējuma problēmas, jo zina, no kurienes tām kājas aug. viņi mani balsta, rosina un apmīļo (līdz brīdim, kad mana nekā nedarīšana lietas labā viņiem apnīk). un esmu neizsakāmi pateicīga par to, mans ieraksts nav pārmetums. taču šī viena cilvēka atbalstā un izpratnē slēpjas kas vairāk. viņš neļaujas manipulēties, neļaujas maniem sūdzībās ieslēptajiem aicinājumiem uz pažēlošanu. viņš vienkārši saprot. un tad reizēm ir vērts aiziet mājās septiņos no rīta un ziedot visu nākamo dienu pēcalkohola nelabumam.
un, kad es saku, ka man reizēm paliek ļoti bail no tā, cik ļoti es neesmu spējīga pacelt rokas, no tā, kā reizēm pavadu vairākas stundas, blenžot ekrānā vai sienā, no tā, cik dažos rītos ir neiespējami piecelties, un ka es dažreiz baidos, ka varbūt mūžīgi palikšu šis neko nevarošais, slinkais lops, viņš saka - jā, varbūt, varbūt ir vērts pamēģināt terapiju. vienkārši tā - paskatīties, kas notiek. un tas palīdz daudz vairāk nekā citu jau ierastā bakstīšana, kurā šī maģiskā vārdiņa "varbūt" nav. kurā ir tikai pārliecība par nepieciešamību, pret ko es automātiski iespītējos.
un tagad man šķiet, ka varbūt, varbūt sev ziemassvētkos jāuzdāvina terapeits. |
|
|
