| 116 (total runtime: 47:49:13) |
28. Sep 2017|22:20 |
kaut kāds pilnīgi salauzts septembris. uzrakstījusi šo teikumu, atspiedu vaigu pret vēso galda virsmu un klausījos, kā pāri viļņojas mūzika. šonedēļ gandrīz nemaz neesmu to klausījusies, šis šķiet kā svaiga gaisa malks. skaudri nepieciešams, jo fiziski ieelpot ir smagi. rudens mani noķēra visintensīvākajā, smagākajā darba periodā un iemeta sejā ar saaukstēšanos. tieši uz pēdējo nedēļu, kurā miegu aizstāj kustīgas bildītes un pīppauzes. taču atlicis tikai savilkt galus kopā, salīmēt tās atrādāmās stundiņas un cerēt, ka ar savu pēdējā brīža darīšanu neesmu zaudējusi cerību uz jebkādu turpmāku sadarbību. vairs nejūtos pārliecināta ne par ko, viss no pieteikumu jūras atlasītais izskatās jēli, garlaicīgi un banāli. arī tas, par ko vēl pirms divām dienām biju droša, ka, jā, ir vērts parādīt arī citiem.
biju uz tjerī fremo "meistarklasi" tieši pirms nedēļas un, gatavojusies apbrīnas un pazemības sajūtai, negaidīti saņēmu iedrošinājumu. arī Kannu direktors ikreiz nezina, vai pieņēmis pareizo lēmumu. vai cilvēkiem patiks. vai viņš nav vienīgais, kam šis konkrētais darbs liekas uzmanības vērts. un tad varu paglāstīt uztraukumu savā galvā, jo tas ir pavisam normāls.
tai pašā dienā vēlāk gan neaizbraucu ne uz vienu no divām paredzētajām filmām, jo valdīju, valdīju asaras līdz - ak, cik klišejiski - lietū autobusa pieturā apraudājos. un tad vēlreiz nākamajā, kur bija jāpārsēžas. un tad atpakaļ mājās. izniekojusi pusotru stundu ceļā, spēku un pašcieņu. man riebjas pinkšķēt. tā ir tāda pretīga sevis žēlošana, vēlme, lai kāds tevi samīļo, jo nabaga mazulītim bēdiņa gadījās. darbiņa, stresiņa par daudz. jā, nu, a kas pie tā vainīgs?
vēl pēc pāris dienām mīļcilvēks iesēdās mašīnā un aizbrauca. piestūmis bagāžnieku ar drēbēm, ģitārām un mantām, ko izkraut tur - citā Baltijas jūras krastā. tagad es viņam pieskarties varu tikai virtuāli.
par to gan es sev ļauju raudāt. |
|