| 105 |
12. Jul 2017|17:03 |
biju nonākusi vietā, kur eksistē normāla izmēra spoguļi. pati savās mājās ieraudzīt sevi pilnā augumā neesmu varējusi jau vairāk nekā divus gadus. tāpēc priekšstats par savu ķermeni man veidojas no atspulga fragmentiem mazajā padomju laiku spogulītī, noķertiem mirkļiem skatlogos un mēģinājumiem sevi tīri fiziski nopētīt. nekas no šī nedod diez cik precīzas zināšanas.
un es stāvēju, vēroju savu puskailo ķermeni un neiedomājami sev riebos. zināju, ka man ir sakumpuši pleci, līka mugura un nedaudz-par-daudz apaļš vēders. visas klasiskās "sēžu ikdienā pie datora, pēdējoreiz sportoju sen senos laikos pie fizioterapeita" dzīvesveida iezīmes. taču izrādās, ka ir trakāk. esmu visa tāda mīksta, apaļa, trīceklīga. izskatos tā, it kā nesen būtu dzemdējusi. tikai bez krūtīm. ne tikai manus draugus, bet arī mani pašu bija apmānījis mans nelielais augums un šķietamais tievums. fakts, ka manas plaukstas locītavas apkārtmērs ir mīlīgi piecpadsmit centimetri, nenozīmē, ka mīkstākās ķermeņa daļas nekad neizplūdīs un nenokarāsies.
tagad vēl vairāk gribas slēpt sevi no citu cilvēku acīm. arī vīrieša. vēl izteiktāk seksa laikā domāju par savu ķermeni un pati apgrūtinu sev atbrīvošanos. lai gan zinu jau, ka tas ir brīdis, kurā vīriešiem absolūti vienalga. turklāt viņš jau ir redzējis visu, ko vien iespējams, kāda vairs jēga slēpties?
žēl tikai, ka pat šis riebums nav pietiekoši spēcīgs motivators sportisku aktivitāšu uzsākšanai. |
|