| 258 (bāc, cik labi, ka eksistē terapija) |
[28. Dec 2021|21:18] |
atklāju sevī vēl kādu iepriekš nemanītu trigeri. es zināju, ka balss pacelšana momentā izraisa asaru plūdus. bet es nezināju, ka skaļākas kustības liek man sarauties. K ir straujš un impulsīvs cilvēks, viņš mēdz aizcirst durvis vai nomest somu, vai aizrāvies rakties pa plauktu tā, ka viss gāžas zemē. viņš nav dusmīgs, viņš vienkārši tāds ir. bieži viņš tā dara tieši tad, kad ir priecīgs. bet mani pārņem bailes, es saspringstu un gribu raudāt. man liekas, ka šis troksnis tūlīt vērsīsies pret mani. kas nekad nav noticis. jo tās nav dusmas. tās nav dusmas.
mamma saka, ka viņas un vecmammas ātrajās dusmās mēs ar māsu noteikti nereti esam dabūjušas ar trauklupatu. man šķiet, ka es atceros dažādas spējas niknuma izpausmes, raušanu aiz rokas, uzkliegšanu, varbūt pat pēršanu (?). kad es kaut ko nejēdzu izdarīt pareizi, man viss ar dusmīgu šņācienu tika izrauts no rokām. kaut kad es pārstāju mēģināt. tad arī nebija labi, jo es esmu sliņķe un nepalīdzu. un tā tu visu bērnību laipo – palīdzi, bet ne tā, nu ko tu dari, atkal tu nemāki, nepamodini tēti, tētis dusmosies, neej pagalma otrā pusē, tā ir vectēva valstība, vectēvs ir liels, melns mākonis, kas plūst cauri pagalmam, un viņam drīkst pateikt tikai labdienu, bet viņš nekad to neatņems, nepieskaries tam, neaiztiec šito, neko tu atkal nejēdz izdarīt, tā kā tāda lupata, beidz pinkšķēt, ej palīdzi vecmammai, tikai nepaņem nepareizo dakšu, tikai nenoliec krūzi citur, neej aiz aličām, visam ir sava kārtība, tu te tikai maisies, tu tikai maisies, nu ko tu te maisies.
un es jau atkal čīkstu, nekas taču nav noticis, es kā vienmēr pārspīlēju. |
|
|