| 247 (emocionālā nepieejamība vs seksuālā pieejamība) |
[30. Maijs 2021|12:40] |
apsolīju sev un draudzenēm, ka ar sava tipa vīriešiem vairs netikšos. un tad sāku ar vienu tādu tikties.
bet man vispār kaut kā interesanti tagad sevi (un viņu) vērot. šoreiz ļoti skaļi galvā skan visi trauksmes zvani, es jūtu sevī emocionālu pretestību, un gandrīz pazudusi ir iepriekš ļoti klātesošā vajadzība vīrietim izpatikt. noprotu, ka mana līdzšinējā "bet ar mani viņš atveras" attieksme ir vienā kategorijā ar "es varēšu viņu izmainīt".
problēma (un iemesls, kāpēc viņam neatsaku) ir – un, brīdinu, te varbūt var būt drusku par daudz intīmas informācijas –, ka tikai ar šiem, sava tipa vīriešiem, es esmu līdz kaulam seksuāla būtne. paralēli tiekos ar vienu citu, kurš pilnīgi visās ziņās būtu man emocionāli veselīgāks, un sekss nav slikts, bet es tomēr neatslēdzos pilnībā, nepiedzīvoju tādu aizmirstību kā gribētos. bet ar manu tipu ir tā, ka pietiek ar vienu pieskārienu, lai manī pamostos kaut kas absolūti primitīvs un pazustu visas apziņas radītās robežas. un es dievinu to kontroles zaudēšanu – it nevienā citā dzīves situācijā es nespēju justies tik īsteni brīva.
un tagad man drusku bail, ka tā tas arī paliks. ka man būs jāizvēlas starp izcilu seksu un ērtu/veselīgu kopābūšanu. kas savukārt novedīs pie tā, ka man, domājams, nekad nebūs pilnībā piepildošu un apmierinošu romantisko attiecību. |
|
|