| 208 |
[29. Mar 2019|16:21] |
man ir kaut kāda savāda apsēstība ar drēbju mazgāšanu. tikai es to varu izdarīt pareizi. netīrās veļas grozu vajag izšķirot, saliekot veļasmašīnā tikai tās drēbes, kas ir "svarīgākas". izmazgātas tās ir jākar pēc noteiktas secības, rūpīgi iztaisnojot katru krociņu. ja mazgā divas reizes, tad žāvētājs noteikti būs jāpārkārto, lai viss atbilstu attiecīgajiem standartiem. un, kamēr veļa žūst, es uz to skatos ar izdarītajam neatbilstošu apmierinātību. E drēbes es karu un loku ar īpašu rūpību, tajā ir kaut kāda intimitāte, ko reizēm ir grūti atkārtot reālās attiecību izpausmēs.
es veļu mazgāju bieži, reizēm pat pilnīgi lieki, jo kaut kas tajā tīrībā ir šķīsts un pareizs. ja to darījis ir kāds cits, es piedzīvoju aizkaitinājuma lēkmes, jo nav izmazgātas pareizās drēbes un tās uz žāvētāja ir sakrautas vieglprātīgi.
man ļoti, ļoti gribētos, lai es spētu šo sajūtu ieviest arī citos ikdienas aspektos. lai es varētu tikpat viegli vākt māju, jo, kamēr veļa ir sakārtota perfekti, dzīvokļa stūros krājas putekļu un kaķa spalvu kumšķi. bet nē, noslaucīt galdu, izskalot vannu un paņemt putekļsūcēju nozīmē karot ar sevi un piespiesties. kā lai sevi apmāna? |
|
|