| 191 |
[28. Okt 2018|23:38] |
bez terapeites jūtos drusciņ pazudusi. sāk nākt uz augšu visas tās lietas, kas nebija iekļautas manā sasniedzamajā mērķī, un es tagad sāku aptvert to milzīgumu un svarīgumu. toties tas, kas sastrādāts, turas braši. joprojām baidos no autoritātēm (kas lielākoties tādas ir tikai manā galvā), bet par to pasmīkņāju un dragāju tālāk. traki varena sajūta, ziniet.
tas, kas mani drusku nomāc šobrīd, gan nāk ne tik ļoti no manis kā no maniem draugiem. laikam. viņi visi dara tik daudz lielisku lietu, bet par to tā īsti nerunā. vienkārši iet un dara. it kā tas nebūtu nekas nenormāli lielisks. brauc uz citām valstīm, piedalās visādos brīnumos, sniedz prezentācijas un raksta dzeju, bet.. nerunā. it kā tas būtu kaut kas ikdienišķs.
un tad es nezinu, vai vispār ir adekvāti priecāties par saviem sasniegumiem. varbūt tas, kas man šķiet liels, patiesībā ir viena no šīm ikdienišķajām lietām, par ko nerunā. un tad es nezinu, vai drīkst lielīties, jo citi to nedara. un es nezinu.
nē, bet patiesībā mani uztrauc tikai tas, ka jāpiedalās nedēļas projektā, kas pieprasīs datora staipīšanu līdzi 24/7. mans dators ir piecus (sešus?) gadus vecs, smags kā pasaule. iebūvētā tastatūra nestrādā, tādēļ jānēsā līdzi atsevišķi. ja par to svaru varētu nospļauties, tad lielāka problēma ir normālas somas neesamība. to retu reizi, kad kompītis kaut kur jāstiepj, iebāžu to vidusskolas skolas somā, kurā tas ietilpst tikai kaut kā šķībi. somas apakša izdilusi līdz caurspīdīgumam, baidos, ka reiz tas mans dators izšķīdīs pret asfaltu. un tobrīd es to uztveršu kā atvieglojumu, jo, velns, ku neērti.
un mugura sāp jau tāpat. riga iff ir tā nosēdēts, ka mugurkauls kliedz. |
|
|