| 184 (pieaugšanas bubulis 2) |
[25. Sep 2018|13:16] |
es meloju. pieaugšanas bubulis mani ir apciemojis. pirmo reizi dzīvē. cilvēki par viņu bieži ir stāstījuši, es esmu mājusi ar galvu, bet nekad neesmu to sapratusi. dzimšanas dienas manī vienmēr ir modinājušas tikai svētku un prieka izjūtas, tādēļ vienmēr pie sevis klusiņām žēloju tos draugus, kam tās riebjas vai kas kļūst īpaši melanholiski un skumji šo svētku laikā. likās tik bēdīgi, ka viņi tā ņem un izbojā sev potenciāli smaidīgu notikumu.
bet pēkšņi es skatos uz savu dzīvi, un mani pārņem panika. trešdaļa mana mūža (ja ne vairāk) ir pagājusi vienā elpas vilcienā. kaut ko nosacīti sasniegt es sāku tikai tagad. rāpoju un tirinos kā mazulis, kamēr mani vienaudži savās jomās jau ir kaut cik nostabilizējušies. man ir liels prieks par sevi, tomēr zinu, ka es būtu varējusi nonākt šajā punktā arī agrāk. gads vairs it nemaz nešķiet kā kaut kas garš un daudzsološs. arī tie turpmākie manas dzīves 50+ gadi (ja paveiksies) paskries momentā, es atjēgšos vecumā un domāšu par šiem tikko pagājušajiem gadiem, kuros neko nedarīju. par šo stagnāciju, kas iekavēja manu attīstību. un lamāšu jauno, spējīgo, veselīgo sevi, kas izniekoja savus dotumus, slīkstot alkoholā, kaut kādā nedavilktā bohēmā un slinkumā.
dzīve ir tik nolādēti īsa. šo nodrāzto frāzi es tā kārtīgi sapratusi esmu tikai tagad. |
|
|