| 161 (spuraini dzeltenas narcises un gari izstiepti gaišrozā krokusi) |
[6. Jun 2018|19:24] |
es diendusās vienmēr guļu trīs stundas. tie esot divi miega cikli vai kas nu tur.
tikko sevi ar varu izvilku no miega pēc pusotras. bez modinātāja. es vienkārši jutu, ka vajag celties, citādi iegrimšu vēl dziļāk. un tā bija neaprakstāmi savāda pieredze, kuru es tūlīt centīšos aprakstīt.
man šķiet, ka tieši tobrīd es sapnī biju apgūlusies uz diendusu. pirms tam es biju vecmāmiņas mājā (kas vispār nelīdzinājās vecmāmiņas mājai), biju staigājusi pa zālienu, palīdusi zem silta ūdens, ar ko tika laistīti rabarberi, un glāstījusi krokusiem un narcisēm līdzīgas puķes, kas tūliņ, tūliņ grasījās vērties vaļā. un tad sāka prātam mākties virsū kaut kādi personāži it kā no seriāla, kam man vajadzēja piešķirt - nē, atgādināt sev pašai - lomas. un es gulēju uz dīvāna tai pašā mājā, dzirdēju no blakusistabas skanam mūziku un krakšķam datorkrēslu, kurā sēdēja viens no šiem personāžiem, un mēģināju atvērt acis. zināju, ka atnācis ir kaķis, kuru, ar varu atvelkot plakstiņus, pamanīju un kam, ar varu paceļoties pussēdus, pieskāros. taču dīvāns, sega, spilveni mani turēja kā lipīgā mīklā, vilka pie sevis atpakaļ, pārvēršot tādā mīklas radījumā arī mani. vairākkārt atkritusi uz spilvena, es beidzot atvēru acis.
un atjēdzos šeit. savā dzīvoklī. man nešķiet, ka, mēģinot celties, realitātē pavēru plakstiņus, bet blakus tiešām sēdēja kaķis. tieši tāpat notupies kā tas sapnī (ne-sapnī??). man ir sajūta, ka man ir jāatver acis vēlreiz. liekas, ka tur, kaut kur citur, blakusistabā sēž cilvēks, kas gaida, kamēr es pamodīšos. un tad mēs cepsim rabarbermaizi un iesim pastaigāties. jo ir silta vasaras pievakare un tūlīt atplauks šie skaistie jūlija/augusta ziedi, kas tik ļoti līdzinās šīs pasaules narcisēm un krokusiem.
bet es esmu iesprūdusi šeit un nevaru pamosties. |
|
|