| 160 |
[5. Jun 2018|16:00] |
iepriekšējā terapijā atradām manu "spēka lauku", kas aizstāj koka mizas ādu. es jutos tik varena un lepna. bet tagad - pāris dienas vēlāk - jūtu, ka pati esmu uzmetusi tai elektrībai segu, nodzēsusi dzirksteles, izmīdījusi oglītes. būt drošai šķiet rupji pret citiem. bāzties draugu sarunās ar savām piebildēm, kad saruna vairs nav par mani, ir nepieklājīgi. sapņot par spēcīgiem pretargumentiem potenciāli gaidāmā kolokvijā ir lieka sacerēšanās, kas novedīs tikai pie vilšanās.
vēl es ikdienā ļoti daudz domāju par tetovējumiem, un man šķiet, ka tā vienkārši ir mana vēlme būt unikālai un ievērojamai, neko nedarot.
manā prātā ticība saviem spēkiem ir vienādota ar iedomību. |
|
|