| 147 (you've ruined a perfectly good monkey, that's what you've done. look at it, it has anxiety) |
[7. Apr 2018|14:52] |
man šķiet kaut kā savādi, ka nebiju pamanījusi, ka dzīvoju konstantā trauksmes stāvoklī. līdz šim pieņēmu, ka man vienkārši ir vieglas formas sociālā trauksme (telefonzvani izraisa roku trīcēšanu un nelabumu, ieiešana jaunā vietā ir piespiešanās, runāšana ar svešiniekiem paralizē, nu, tāds standarta uztraukums), bet vakar terapeite skaidri un gaiši pateica, ka viss atbilst tādai ģeneralizētai trauksmei, kas ir raksturīga bērniem, kas auguši ar cilvēkiem, kuri viegli aizsvilstas dusmās. bailes no kaut kā pilnīgi nekonkrēta, dziļi ieaugusi uzmanīšanās no jebkā trigerošanas, uzmācīgas domas, paralīze, vēlme bēgt, sarauties, izgaist, saplūst ar ēnām. atkal esmu nedaudz vīlusies, ka manas problēmas ir tādas pašas kā deviņdesmit procentiem vienaudžu. toties tik izplatītas psiholoģiskās ievirzes noteikti ir vieglāk novērst, jo terapeiti pie tām jau ir pieraduši.
nolēmu šodien palasīt par anxiety, lai atgādinātu sev, ka var taču būt arī trakāk un ka man nav nekādu nopietnu traucējumu. citādi uzreiz jau gribas nonākt pie kaut kādiem secinājumiem. bet lasīšana par trauksmi mani ņēma un noveda trauksmes stāvoklī. visai ironiski.
piedodiet, ka šis blogs no smieklīgas čīkstēšanas par mīlestības problēmām pārvērties garlaicīgos terapijas secinājumu aprakstos, bet nekas cits klabē rakstāms jau manā dzīvē nenotiek. |
|
|