| 140 (man ir tendence vispārināt) |
[24. Feb 2018|13:29] |
man šķiet tik savādi, ka mūsu mātes vairs nezina, kā mēs izskatāmies kaili.
reiz mēs bijām daļa viņu miesas, viņu acīs mūsu kailums ir visdabiskākais. viņas mūs tina, mazgāja, ģērba. viņu prātos mēs joprojām tādi esam.
un tad pienāk šis pirmais pieaugšanas punkts. mirklis, kurā mēs sākam savu kailumu slēpt pat no mātes. mēs kautrējamies paši no sava ķermeņa pārmaiņām, tādēļ noslēpjam to no tīrākā skatiena, kas mums ir dzīvē pieejams.
šķiet, pēdējoreiz māte mani redzēja pilnībā kailu kaut kad pamatskolā. man vannas karstumā bija palicis slikti, un es, nespēdama pasaukt palīgā, atvēru vannasistabas durvis. mani ieraudzīja, pacēla un aiznesa uz gultu - tādu slapju un neaizsargātu, kā bērnībā. tomēr atmiņas par šo atgadījumu ir kaunpilnas.
tagad, kad mēs esam "paši sev piederoši", arī mūsu kailums pieder tikai mums pašiem. mēs izvēlamies tajā dalīties ar atsevišķiem cilvēkiem, taču tas ir mūsu apzināts lēmums, tas nav tik dabiski un pašsaprotami kā agrāk. mēs vairs nelaižam pasauli sev tik tuvu. un arī mātei mēs esam tagad tikai mīļš draugs, nevis viņas būtības atvasinājums. kurā kailums ir definējošais aspekts.
bet varbūt es vienkārši alkstu atgriezties bērnībā. |
|
|